Šķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI).
Un līdz ar klusu pirmdienas rītu, kurā visi bija tik nelaimīgi par atvadām, ka atteicās runāt, iezīmējās Francijas laika beigas. Esmu pavisam droša, ka atstāju daļu no sevis šajā valstī, kas patiesībā man NEKAD nebija likusies vilinoša. Bet es ticu, ka noteicošais bija franču vilinājums, mierīgums un izcilā draudzības sajūta, kurā pieskārieni un mīlestība nav tik sveša, kāda tā ir aukstajiem latviešiem. Francijā iemācījos, ka apskāviens nav izprotams, kā izmisīga vēlme uzmākties, vai nekam nevajadzīga vājuma izpausme. Apskāviens ir veids, kā gūt un kā dot mīlestību saviem tuvākajiem.
Es šajā laika posmā guvu tik daudz iekšējās pārliecības un mīlestības, ka manī ir krājies un uzkrājies bezimēra mīļums pret saviem Latvijas mīļcilvēkiem. Ir lietas, kas, protams, nekad nemainās, bet esmu iemācījusies būt atvērtāka un emociju diapozonā daudz plašāka.
Tāpēc pirmdien lūpa vilkās pa zemi, sēžot Parīzes vilcienā un dodoties ceļā uz vietu, no kuras ar Janci uzsākt stopēšanu un doties Vācijas virzienā. Vairāk kā stundu pavadījām starp metro un vilcieniem. Bet pēc vilciena galapunkta – Disnejlendas – no ārpuses aplūkošanas, spārdot rudens lapas un dziedot “nāk rudens apgleznot Latviju”, noēdām par mājām atgādinošās austiņas un devāmies autobāņa virienā, lai nodotos tam, ko pieprotam vislabāk – dziesmu dziedāšanai, dejošanai, joku stāstīšanai un paralēli tam – mašīnu stopēšanai. Divas-trīs stundas aukstu pēdu un cerīgu skatienu tālumā, līdz pie mums pieripinājās smagā kravas mašīna ar Čehijas numuru un divi lapni kungi, par pārsteigumu mums (jo smagajās mašīnās nav atļauts atrasties vairāk kā diviem cilvēkiem un viņi paši bija jau sasnieguši šo maksimumu), aicināja mūs pievienoties viņu ceļam uz Francijas pilsētu Metz, kas atrodas pietiekoši tuvu Vācijai, un vēl labāk mums – pietiekoši tuvu mūsu draugam Lotāram Sinzig pilsētā. Ātri apmainoties ar sms, Lotārs deva norādījumus, lai paliekam Metz apkaimē, no kuras viņš mūs aizvedīs uz savām mājām, kurās pabūsim turpmākās 10 dienas, sagatavojoties tālākajam ceļam pirms pametam Eiropas kontinentu. Es ticu, ka Jancis savā blogā uzrakstīs precīzākus sīkumus par mūsu ceļu. Mana dvēsele ir ka sena romantiķe, kas pievēršas tām skaistajām emocijām, kas gadās mūsu ceļā.
Katrā ziņā – šobrīd, ar skaistām atmiņām kabatā, esam pie Lotāra, dzeram kafiju ar šokolādes sirsniņu piena putās, izbaudam lauku klusumu. Šodien no viņa grāmatu plauktiem izvēlējāmies vismaz 12 grāmatas savam pusgadam Jaunzēlandē. liekam punktiņus uz i, darām vēl pēdējos sagatavošanās darbus: tādus kā apģērba iepirkšana gaidāmajam darbam Jaunzēlandē, pāris tehnisku lietu iepirkšana, vairumu mantu atstāšana pie Lotāra, informācijas ievākšana par bankas kontu atvēršanu Jaunzēlande un tā tālāk. Katrā ziņā, 30. novembrī 10:40 pacelsimies gaisā 12h lidojumam uz Taipeju Taivānā. Tur mums būs lieliskas 18h bezmaksas ceļam uz pilsētas centru un dažādu apskates objektu aplūkošanai (reizēm noder būt nepieklājīgiem un visādu labumu izvaicāšanai e-pastos aviokompānijām) un visbeidzot caur īsu pieturvietu Austrālijā ap 2. decembri būsim savās jaunajās mājās Jaunzēlandē, jeb precīzāk – uz Waiheke salas pāris metru attālumā no okeāna.
es nezinu kur 