Posted in es smaidu, esmu ceļā, ēd ar lielo karoti!

Paris-Sinzig. Attā Francijai.

ImageŠķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”

Posted in es smaidu, gatavojos, ēd ar lielo karoti!

atvadas. dublis numur divi


Image
Esmu pārklājusi grīdu ar savām mantām. Vēl pēdējā revīzija un somas saturs drīz būs nokomplektēts.. par jaunu. Un šoreiz pa īstam, bez ciemošanās cerībām un idejām. Šis Latvijas apciemojums skaisti ir izskanējis. Spilgtā mažorā ar sirdi pilnu mīlestības un tuvāko cilvēku siltuma. Turpināt lasīšanu “atvadas. dublis numur divi”

Emocionāls atskats

Iesākumam nospied “play” un uzliec skaļāk manu šī rīta dziesmu:

ImageSavu pēdējo ierakstu par Turciju rakstīju emocijām bagāta. Pārliecināta, ka mīlestība nepāriet un ka lietas, vietas un cilvēki man apkārt ir tā laime, kuru man izdevies caur gadiem izveidot sev vispiemērotāko un noturēt to. Atgriežoties Turcijā es sajutu to, ko nozīmē ilgoties un gaidīt. Un to, cik labi ir atkal satikties un sajust, ka nekas nav mainījies. Jūtas nepāriet, it īpaši, ja sirdī esi aizpildījis kādu caurumu ar apkārt redzamo, sajūtamo. Vai ar kādu vietu. Vai arī ar cilvēku. Un tieši Turcijā es sajutu to, cik ļoti mīlu savu ģimeni, draugus, Tērbatas ielu un tikai Latvijas vasarām raksturīgo vilšanos par nepareizajiem laika apstākļiem, bet tajā pašā laikā milzu prieku par katru minūti, kas pavadīta atvaļinājumā pļavā, jūrā, mežā vai skaļās vai mazāk skaļās satikšanās reizēs ar saviem cilvēkiem, nesot rokās gumijas zābakus vai zandeles. Turpināt lasīšanu “Emocionāls atskats”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar

Kur ir Tavas domas šonakt?

Image

Ir skaistu notikumu diena un bez liekiem pārsteigumiem ir pavadīta otrā diena Rumānijā. Šī valsts sāk lēnām apburt vairāk, nekā to reiz izdarīja Bulgārija un pēc tam arī Turcija. Redz, Rumānija ir apveltīta (vismaz tās rietumu daļa) ar haotiksu mieru. Kā tas ir? Tas ir tā, ka viņiem dzīve notiek palēninājumā, bezssteigā. Viņi smēķe savas cigaretes (viņiem vēl nav pieņemts likums par smēķešanas aizliegumu telpās un publiskās vietās) pie savas kafijas tases vai restorānā, mielojoties ar picu, smejās un nesteidzas ne stresot, ne skumt. Taču tajā pašā laikā viņi neievēro pussabrukušās mājas un netīrību uz ielām, joko par savu politisko iekārtu, kurā prezidents un parlaments ir absolūti oponenti, nebrīnās par caur pagalmiem lidojošu helikopteru, izliekas neredzam pa ielu jājošos pajūgus ar zirgiem, kā arī skaļi nerunā par acīmredzamo – prostitūciju uz ielām. Viņi ir laimīgi par dzīvi tādu, kāda tā ir un savā latīņu izcelsmē runā valodā, kas skan kā dziesma, un ar savām brūnajām acīm pauž sirsnību un labklājību. Turpināt lasīšanu “Kur ir Tavas domas šonakt?”