Posted in pārdomas

Cik gadus klusēts?

Kad pavisam nesen paviesojos fantastiskajās Dēkaiņa telpās ar savu stāstu vakaru un padalīšanos pieredzētajā, ar kaunu nācās atzīt, ka esmu pametusi savs pierakstus novārtā. Tā arī nepabeidzu Indijas stāstus. Par Spāniju vispār ne pusbalsī neesmu iepīkstējusies. Un varbūt arī labi, ka tā?! Vairāk jaunumu, ko rakstīt topošajā trešajā grāmatā?! Un tad ceturtajā?! Continue reading “Cik gadus klusēts?”

Advertisements

Kāzas visā to jestrumā, mīlestībā un krāsās

Posted in es smaidu, esmu ceļā, ēd ar lielo karoti!

Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā

Ir tik forši krāmēt kabatās atmiņas par Kambodžu. Lai arī piedzīvojumu un redzētā apjoms pieklusa notikumos, tas uzplauka krāsās un Mekongas upes, kā arī kalnu svaigā gaisa ietekmētā zaļā krāsā, kas beidzot nomainīja vispārīgo sausumu un biezo putekļu oranžo krāsu. Mūsu pēdējās divas Kambodžas nedēļas bija pilnas miera un labsajūtas, aplūkojot un izdzīvojot vēl divus neredzētos valsts reģionus. Bet tajā pašā laikā tās bija pilnas pārgaidīšanās emociju. Bijām tikai mirkļa attālumā no došanās uz Indiju, kas, savukārt, iezīmēja mirkļa attālumu no došanās uz Latviju. Continue reading “Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

par tām mīlestībām

Pēc karstas un miglainas dienas Ķīnas ielās un pēc tam mistiski it kā piedzīvota, it kā nepiedzīvota lidojuma uz Oklandu, 16. septembrī beidzot (protams, ar papildus piņķeri pasu kontrolē, sarunām ar imigrācijas dienestu un pēc tam, šķiet, ka mūžību paņemošu, bagāžas pārbaudi) atkal jau spēru savus soļus pār Jaunzēlandes robežu. Tik pat laimīga, tik pat satraukta kā pirmo reizi. Bija iesākusies mana ceļojuma otrā sezona “Neziņa“. Continue reading “par tām mīlestībām”

Posted in pārdomas

pirms atvadām

Skatos tikko datorā ielikto reklāmas filmiņu “welcome to my country” ar Renāra samtaino balsi un knapi valdu asaras. Tāds laikam ir tas ceļotāja lāsts – bezgala mīlēt valsti, bet sentimentā nezināt un nesaprast, kas tad ir tas iemesls, kas tomēr nedod mieru un neļauj palikt šeit uz dzīvošanu. Tā kā tāds pasaules klaidonis vazājies tur un šur un priecājies par brīvību un jauniepazīstamajām kultūrām reizēm pat nemaz neplānojot atgriezties Dzimtenē, bet apraudies kā ēdienu nedabūjis zīdainis ikreizi, kad izdzirdi “Saule, Pērkons, Daugava”. Continue reading “pirms atvadām”