Te nu es esmu. Pēc ilga klusuma brīžā, esmu atspiedusi muguru pret ērtu melnu krēslu, atstutējusi kājas pret logu un ar skatu uz Parīzes nomali, esmu gatava paskaidrot gan savu klusēšanu, gan to, kas un kāpēc man patīk Parīzē.
Un viss ir pavisam vienkārši. Kad esmu laimīga, es nerakstu. man nav nekādu nepateiktu vārdu vai dziļu dzīves pārdomu. Kad esmu pazudusi laimes skurbulī, es labprātīgi izvēlos klusu mirkli pastaigā, nevis piecminūti sociālajos portālos. Pēdējo divu nedēļu laikā esmu bijusi egoistiska savā laimē – klusa vēstulēs, nerunīga blogā un minimāla informācijas sniegšanā. Un tas viss, jo nekā vairāk par trīs vārdiem man nebija Jums ko teikt: “es esmu laimīga”.
Bet jāatzīst, ka pat savā egoismā, es nevaru palikt neizteikusies par Parīzi un to dzīvi, kas šobrīd mani ir ierāvusi savā virpulī. Parīze ir lietaina. Ar skaistu arhitektūru un simpātiskiem cilvēkiem, bet tā ir pilna tūristu un neiedomājamu sastrēgumu. Upe ir strauja, bet cilvēku un mašīnu plūsma – vēl straujāka. Metro valda nomākts klusums starp cilvēku nomāktību un personiskajām domām. Taču Parīze no silta kruasāna ar espresso skatu punkta ir pilna mākslas. Šajā pilsētā ir pavisam normāli ekspozīcijas priekšplānā nolikt smēķējošu puskailu puisi, kurš savā nodabā atradis nodarbi datorā. Uz māju durvīm ur Luvras cienīgi zīmējumi, baloži kārtojas otas triepienu diogonālēs un metro gulošie bezpajumtnieki ap sevi uzbur skaistu nomāktību. Es Parīzi sauktu par pilsētu, kurā sastopas realitāte ar cilvēku dvēselēs radītu māksliniecisku protestantisma skurbumu. Visa pamatā ir vienkāršums, minimālisms. Visu nomāc tik vien, cik tūristu pūļi, to ķērāji – ielu tirgotāji, un tie, kas, ierodoties šeit, automātiski pieskaita sevi pie māksliniekiem – otu turētājiem, rakstniekiem, mūziķiem un aktieriem. Un tā arī rodas tie pārpratumi par to cik mīlama vai nicināma ir Parīze, jo gluži kā mēs paši – arī tā nerāda savu patieso seju. Līdz ar tik daudzajiem cilvēkiem, kas apmaldījušies, arī tā ir pazaudējusies aiz daudzajām maskām.
Bet pietiek ielikt austiņas ausīs, izskrieties pa tuvāko parku vai aizmirsties, ejot pa senatnīgajām ielām, un klaiņot nevis pa ielu nosaukumiem, bet gan savām domām. Tad Parīzes burzma netraucē un lēti uzpērkamās baznīcas šķiet niecība. Lai arī savā dzīvē izvēlos Alpus un okeānus, šī pilsēta mani uzrunā ar savām jumtu līnijām, sieviešu sarkanajām lūpām uz ielām, nakts gaismās dzirkstošo Eifeļtorni, laipniem smaidiem, bagāto kultūru un domām, kas šajā pilsētā mani uzrunājušas visskaļāk – kaut kur starp gotikas skaistuma Parīzes Dievmātes katedrāles Kvazimodo skumjo stāstu un melnādaino puisi metro stacijā, kas ar savu mūziku aizbūra projām no realitātes. Jo nav svarīgas nianses par to, cik nebaudāma ir tūristiskā Parīze, vissvarīgākais ir ķert sajūtas un baudu nebaudāmajā.
Bet kāpēc es esmu tik laimīga? Nevis Parīzē meklējama laime. Bet gan tajā dvēseles stāvoklī, ko noķēru naktī vienā no Grenobles labākajiem vīna bāriem, raugoties uz savu dzīvi no malas un cilvēkiem, kas man līdzās. Kaut kā pavisam vienkārši viss sakārtojās pats no sevis, izdzēšot pagātnes rēgus un dodot iespēju jauniem iesākumiem un iespaidiem. Bet vēl vairāk – šīs visas dienas pavadu ar garā brīviem cilvēkiem. Tādiem pašiem dzīves slaistiem, kā es, kuri par savu šā brīžā dzīves galveno vērtību uzskata dzīves skaistuma baudīšanu, vienkāršību un dabiskumu. Neviens šeit neliekuļo un beidzot par visiem simts procentiem es varu būt es pati. Ar saviem plusiem un mīnusiem es esmu tieši tāda, kādu mani ir uzzīmējusi Māte Daba un izmācījuši vecāki. Esmu atstāta Parīzē starp četriem puišiem, kas, lai arī savā nākotnē ir uzstādījuši augstus mērķus, nebaidās atzīt, ka vēl nav īstais brīdis pieaugt un par augstāko vērtību nostādīt rutīnu. Un tāpēc manā dzīvē, vēl vairāk kā jebkad, valda dabiskums, nepiespiestība un BRĪVĪBA ar lielajiem burtiem.
P.S. Par Parīzes niansēm esmu aprakstījusi savā Dzirksteles blogā. Ja ir interese, to lasiet šeit: http://bit.ly/WbiOYf un mazo sneak peek no Parīzes bildēm, iespējams aplūkot šeit: http://bit.ly/T5h58o
es nezinu kur 