Kad pavisam nesen paviesojos fantastiskajās Dēkaiņa telpās ar savu stāstu vakaru un padalīšanos pieredzētajā, ar kaunu nācās atzīt, ka esmu pametusi savs pierakstus novārtā. Tā arī nepabeidzu Indijas stāstus. Par Spāniju vispār ne pusbalsī neesmu iepīkstējusies. Un varbūt arī labi, ka tā?! Vairāk jaunumu, ko rakstīt topošajā trešajā grāmatā?! Un tad ceturtajā?! Turpināt lasīšanu “Cik gadus klusēts?”
Ir trešdiena un tieku pamodināta no Erdi čubināšanās viesistabā, kurā man laipni izklāta guļamvieta. Ir pienākusi tā diena, kad mēs dodamies pavadīt viņu militārajā dienestā. Turpināt lasīšanu “Istanbul-Sakarya-Kutahya-Sakarya-Istanbul”
Turcija smaržo! Turcija dzīvo! Turcija ir bezgala krāšņa visās tās izpausmēs!
Tā kā Sinemai jādodas uz darbu, jau astoņos no rīta esmu atļāvusies savam ķermenim piespiest staigāšanu. Izmantojot tūristam neierasto agro rīta stundu, dodos Aya Sofia (Sofijas katedrāle – LINKS) aplūkošanā. Līdz šim savās nu jau 3 iepriekšējās reizēs Stambulā, man vienmēr ir “paveicies” ar pirmdienām (kad katedrāle ir ciet) vai remontiem un tā arī līdz šim nebija izdevies redzēt vēsturiski tik nozīmīgo un mākslas (kultūras) vēstures stundās pieminēto kultūras mantojumu. Turpināt lasīšanu “Turcijas kontrasti”
Skatos tikko datorā ielikto reklāmas filmiņu “welcome to my country” ar Renāra samtaino balsi un knapi valdu asaras. Tāds laikam ir tas ceļotāja lāsts – bezgala mīlēt valsti, bet sentimentā nezināt un nesaprast, kas tad ir tas iemesls, kas tomēr nedod mieru un neļauj palikt šeit uz dzīvošanu. Tā kā tāds pasaules klaidonis vazājies tur un šur un priecājies par brīvību un jauniepazīstamajām kultūrām reizēm pat nemaz neplānojot atgriezties Dzimtenē, bet apraudies kā ēdienu nedabūjis zīdainis ikreizi, kad izdzirdi “Saule, Pērkons, Daugava”. Turpināt lasīšanu “pirms atvadām”
Esmu saritinājusies segā pie loga un jau divas dienas ne cik tālu no mājas neesmu izgājusi, laika apstākļi ir ieviesuši paši savas izmaiņas un mozaīkas darbi vētrainos un lietainos apstākļos diemžēl nav iespējami. Bonusā – divas brīvas dienas no darba kafejnīcā. Tāpēc pēc vismaz 18 dienu nepārtraukta strādāšanas cikla, esmu atļāvusies būt absolūti slinka. Māju drēbes, garš miegs, nebeidzamas Friends sērijas un mazliet paballēšanās darba ballītē. Turpināt lasīšanu “Daba trako. Bet sirdī nerakstīts miers”
es nezinu kur 