Posted in es smaidu, esmu ceļā, ēd ar lielo karoti!

Paris-Sinzig. Attā Francijai.

ImageŠķiet, ka vēl joprojām, aizverot acis, es jūtu tos Francijas smieklus un Parīzes vieglumu. Vēl joprojām neesmu izdomājusi, kā lai vārdos apraksta to, ko mēs piedzīvojām. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa vienkārši nav izskaidrojama – tā bija jāredz; bet arī tāpēc, ka daļa notikušā vienkārši ir jācenzē, lai cilvēki nepadomātu, ka mūsu kompānija sastāvējusi no pulciņa nekontrolētu jauniešu (kas, protams, nav taisnība). Es pavisam nebrīnīšos, ja pēc gadiem youtube plašumos netīšām atradīšu Parīzes metro-stacijas Bastille mēģinājumu braukt pa “zaķi”, vai brīvo dejošanu uz ielām, vai arī McDonalds ārpusi, kur McDonalds ienaidnieks Antonin centās atstāt restorānu bez pāragrā Ziemassvētku apgaismojuma. Un vēl vairāk es vienmēr atcerēšos Parīzes citādo seju pamestā mājā, kur pulcējās panki un vienkārši no stereotipiem brīvi cilvēki, kur es pusi vakara pavadīju lēkājot skatuves tuvumā, iegūstot maksimāli netīras un apstaigātas kājas, bet otru – barojot vienā no telpām atrastus bezpajumtnieku suņukus. (vairāk par šo nakti ir aprakstījis Jancis: http://bit.ly/TevcbI). Turpināt lasīšanu “Paris-Sinzig. Attā Francijai.”

Advertisements
Posted in es smaidu, esmu ceļā, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Parīze liesmojošajā gotikā

ImageTe nu es esmu. Pēc ilga klusuma brīžā, esmu atspiedusi muguru pret ērtu melnu krēslu, atstutējusi kājas pret logu un ar skatu uz Parīzes nomali, esmu gatava paskaidrot gan savu klusēšanu, gan to, kas un kāpēc man patīk Parīzē. Turpināt lasīšanu “Parīze liesmojošajā gotikā”

Posted in es smaidu, ēd ar lielo karoti!

kolēģi

Ar absolūti garlaicīgu un bezgala negaršīgu ballīti ir noslēdzies vēl viens posms no Francijas, šoreiz – ābolu lasīšanas. Un šoreiz, nē, nē, nē, nepavisam nav žēl. Jo šīs beigas pavisam noteikti iezīmē jaunu sākumu. Pēc mēneša celsimies spārnos iekarot jaunu kontinentu un vēl līdz šim tikai bildēs un nostāstos sajustu zemi Jaunzēlandi. Turpināt lasīšanu “kolēģi”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

no laimes aizbēgt nevar

Image

Ir skaists teiciens par to, ka, ja Muhameds nenāk pie Munameģa, tad Munameģis nāk pie Muhameda. Un tā arī šogad ar mani un sniegu.

Lai arī bija doma šogad sniegu nemaz neredzēt, ziemas periodā aizbēgot uz Jaunzēlandi, Māte Daba šogad pati bija gudra un neatstāja mani novārtā ar to, kas manu dvēseli spēj sasildīt visvairāk – baltums aiz loga un sniega gurkstoņas skaņa zem manām pēdām.

Tā kā jau kādu laiku paralēli šiem ierakstiem, esmu saņēmusi uzaicinājumu publicēties arī Gulbenes laikraksta “Dzirkstele” mājas lapas blogu sadaļā, tad par saviem priekiem uzrakstīju viņiem. Ierakstu variet lasīt šeit: http://www.dzirkstele.lv/blog/lindarinda/article.html?post_id=38358.

Priecājieties par to, kas Jums sniegts! Pat apzinoties, ka kaimiņa zāle zaļāka, piedomājiet pie tā, cik pasaules valstīs Jūs šobrīd apskauž par baltumu aiz loga un iespēju, piemēram, Ziemassvētkus sagaidīt, kurinot kamīnu un meklējot eglīti, klausoties sniega gurkstoņā, nevis svīstot pludmalē ar 30 grādiem karstuma. Sniegs ir romantika, sniegs ir sirds miers un klusums. Un ziema ir skaistākais, kas ar cilvēkiem var notikt. Baudiet!

Posted in pārdomas

valsts cita. bet situācijas tās pašas

ImageIr dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms. Turpināt lasīšanu “valsts cita. bet situācijas tās pašas”