Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Pirmā grāmatas “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” recenzija sasniegusi manas ķepas

Zinu, ka peldu un allaž uzpeldu pēc ilgiem klusuma periodiem. Bet tas tāpēc, ka ar ļoti daudz ko izvēlos nepadalīties, neizstāstīt. Bet tad nāk tādi notikumi, kurus nav iespējams patūrēt klusumā. Kā pimēram, šī “Kursas laika” avīze, kas vakardien iekrita manā pasta kastītē tiešajā sūtījumā no Liepājas. Un tur kas tāds, kas lika manai sirdij gavilēt. Gunita Lagzdiņa-Skroderēna ir ne tikai mega ātrumā izlasījusi grāmatu, bet arī paspējusi uzrakstīt tik skaistu grāmatas recenziju, ar kuru man no sirds gribās ar visiem padalīties, skaļi kliedzot pateicībā par labajiem vārdiem un novērtējumu.

Kā Sprīdīte mājās pārnāca
Gunitas Lagzdiņas – Skroderēnas recenzija grāmatai “Kā Sprīdīte mājās pārnāca” avīzē “Kursas laiks”, 04.01.2019

Man bieži prasa – “par ko tad grāmata ir?!“, uz ko man allaž ir tik grūti atbildēt, nepasakot ne par maz, ne par daudz. Un te nu re ir skaists kopsavilkums, ko es bez kautrēšanās nesīšu pasaulē. Paldies Tev, sieviete dieviete, mans Kosmosiņ, par šo vārdu salikumu, enerģiju un mūžīgo atbalstu!

Advertisements

Kāzas visā to jestrumā, mīlestībā un krāsās

Posted in es smaidu, esmu ceļā, uh! kāda pieredze, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

kā aizmukt no pilsētas un piemukt pie ziloņmātes

blog1Tā kā zinājām, ka esam Bankokā, Indijas vīzu gaidīšanas procesā, pazaudējuši laiku un samazinājuši brīvo dienu skaitu (līdz lidojumam uz Indiju un Elīnas kāzu datumam), pieņēmām lēmumu koncentrēties uz Kambodžu un sūri grūti teikt “Vjetnamas un Laosas apskatei. Continue reading “kā aizmukt no pilsētas un piemukt pie ziloņmātes”