Paldies par kūkām

ImageIr pavisam viegli iemācīties par atšķirībām cilvēkos, kad tiec iesprostots vienā telpā ar absolūti cita dzīvesveida cilvēkiem. Tikai labu gribēdams, mūsu Vācijas draugs Lotārs, pie kura šobrīd esam apmetušies, uzzinādams par mums nepieciešamo trešo hepatīta vakcinēšanās poti, ātri vien sazvanīja savu māsu, kuras vīrs ir divu slimnīcu priekšnieks Vācijas Dienvidaustrumos. Un mērķis pavisam pašsaprotams – bezmaksas vizīte pie ārsta. Pēc uzaicinājuma uz vakariņām un pie viena divu sekunžu daktera vīzītes un potes saņemšanas, laimīgi apģērbušies, iebraukuši uzpildīties benzīna cenu draudzīgajā Luksemburgā, nopirkuši arī cenu ziņā draudzīgāku kafiju, devāmies Lotāra māsas mājas virzienā. Un tādi pavisam naivi un nezinoši, ko sagaidīt, ielāčojām izsmalcinātā ģimenes mājā. Es ar savām kedām, bet Jancis haikošanas zābakiem. Viegli izspūrušiem matiem un kurkstošu vēderu.

Bet ieskats turpmākajā pavisam elementārs: neņemot vērā sterilo un dārgo vidi, šajā ģimenē ielas apavus gluži amerikāniskā stilā neviens nenovelk. Tā arī mēs visu vakaru turpinājām dzīvot savos ceļojama apavos, signalizēdami par to, cik ļoti neiederamies šajā vidē. Kapučino svaigi ražots dārgā kafijas automātā, pie dibena līpošs ādas dīvāns, 360 grādos izgrozāms liels TV ekrāns ar F1 tā HD režīmā un pavisam konkrēti pirmie jautājumi – par ko Jūs strādājiet un kāda ir Jūsu izglītība. Nenācās viegli pastāvēt par savu viedokli, mēģinot pastāstīt ģimenei, kas regulāri tiek ieaicināta uz saviesīgiem pasākumiem, kur galvenā vērtība ir 200 eiro dārgās glāzes un gredzenu izmēru apmēri, ka jāstrādā nevis, lai nopelnītu naudu (kas šajā ģimenē nozīmē visus iespējamos izglītības grādus un strādāšanu līdz 22:00 vakarā), bet gan lai par nopelnīto naudu BAUDĪTU dzīvi.

Iegājusi ofisa telpā, kurā ģimenes galva – dakteris – sašpricēja mūs, ievēroju skaistas dažāda izmēra gleznas, gleznotas pavisam noteikti vienā stilā. Tāpēc mana kļūda bija pajautāt šim dakterim, vai šīs gleznas ir gleznojis kāds tuvinieks (kā visbiežāk ir ģimenes mājās), bet, protams, nē. Šāda tipa mājās gleznas parakstītas tikai ar izsmalcinātiem vārdiem.

Pavisam jokaina sajūta, vērojot šos cilvēkus. Abi ar Janci, sajutušies kā absolūti citplanētieši, atzinām, ka nu skaidri redzami visi tie iemesli, kāpēc neesam tie cilvēki, kas vēlētos savā dzīvē būt absolūti bagāti. Bet, ja bagāti – tad naudu izmantot citiem līdzekļiem, nevis neizprotama dzīves līmeņa uzturēšanai. Bet mēs tā arī ne reizi nenokautrējāmies par to, ka savā dzīvē atļāvāmies, viņuprāt, vieglprātīgi un pat plānprātīgi pamest visu, lai kļūtu par slaistiem. Katram cilvēkam ir sava dzīves patiesība. Man atliek vien cerēt, ka pēc šī vakara sarunām viņiem kaut mazliet kļuva pieņemamāka dzīve minimālismā bez absolūtas vēlmes būvēt karjeru tieši tagad. Ka jāļaujas sekot savai sirdsbalsij, nevis normām un tam, ko saka prāts vai sabiedrība.

Tā nu mēs šovakar esam pieēdušies kā cūciņas pirms Ziemassvētku nokaušanas. Sapotējušies. Smaidīgi par savām dzīves izvēlēm un vērtību sistēmu. Un atskaitījuši dienas līdz izlidošanai. Nu jau pēc četrām dienām paceļamies gaisā. Jancim jau laicīgi esmu atvainojusies par iespējamo slikto omu un kašķi visu pārlidojumu iespaidā nedabūjot normāli pagulēt. Bet tā kā viņš šo pūķi ir redzējis jau piecarpusmēnešus katru rītu, šķiet, ka  ir jau paspējis pierast un samierināties. Ne vienmēr viss ir perfekti. It īpaši ne ceļojuma biedri. Un tas jau veido ceļojumu krāsaināku, ne tā?!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s