kolēģi

Ar absolūti garlaicīgu un bezgala negaršīgu ballīti ir noslēdzies vēl viens posms no Francijas, šoreiz – ābolu lasīšanas. Un šoreiz, nē, nē, nē, nepavisam nav žēl. Jo šīs beigas pavisam noteikti iezīmē jaunu sākumu. Pēc mēneša celsimies spārnos iekarot jaunu kontinentu un vēl līdz šim tikai bildēs un nostāstos sajustu zemi Jaunzēlandi.

Bet šis ieraksts, balstoties uz šodienas pēdējo četru darba stundu neprātu ābeļu dārzā, taps par piemiņu maniem kolēģiem, kuri sākumā man šķita stipri nepatīkami, bet beigās kļuva mazliet mīļi ar saviem jocīgajiem raksturiem. Kāpēc? par to lasiet iepazīšanās atkāpēs.

Mikail – priekšnieks. Runā tikai franciski un viņu neuztrauc, ja kāds nesaprot viņa valodu. Savos 24 gados izpelnījies divus zelta zobus un mīl komandēt. Ir rupjš un no smaidīgas sejas, divu sekunžu laikā spēj pārvērsties zaļā pūķī. Ļauj ēst ābolus (bet tikai tos, kas nokrituši no ābeles paši) tik, cik uziet, vienīgi brīdina par caurejas iespējamību. Bet visādi citādi viņu ļoti mīl Bella – suns, kurš viņam seko uz soļa. Un es ticu, ka sliktus cilvēkus suņi nemīl. Tāpēc gan jau ka nemaz tik norakstāms Mikail nav.

Daniel – priekšnieka palīgs. Mīl savu traktoru un mazliet arī savu sievu, ar kuru pusdienlaiku pavada staigājot rociņās. Vienmēr smaida. Kad priekšnieka nav klāt, viņš mums ļauj slinkot un pļāpāt. Bet savu traktoru viņš tāpat mīl par visu visvairāk.

Portugāļu sieviete, kuras vārds angliski skan kā Constitution – par visu visvairāk mīl dziedāt. Bet patiesībā viņa neritmiski kliedz. Mīl pielīst priekšnieka ģimenei. Brīvajā laikā attēlo ēzeļa skaņas. Vienā rokā spēj noturēt vienlaicīgi četrus ābolus.

Rizi – kungs gados, kurš pirms 30 gadiem atceļojis no Turcijas uz Franciju. Puskurls. Stāsta perversus jociņus. Lasot ābolus, atdarina zirga skaņas. Lasa tikai tos ābolus, kas pašam patīk visslabāk. Štrumbašu vietā izmanto biezus diegus.

Terrie – neveikls kungs, kurš ne tikai mūžīgi apgāž ābolu kastes, be arī pats iekrīt ābolu kastēs. Vienmēr “smaržo” pēc sīpoliem un etiķa. Pusdienlaikus pavada savā mašīnā ābeļu lauka malā. Vienmēr izskatās viegli iereibis un ir bezgala iemīlējies Pedro.

Pedro – poļu vīrietis ap gadiem 40-50, bet pavisam noteikti palicis astoņdesmitajos gados. Dzīvo mūžīgā bohēmā ar zālīti un aliņiem. Mīl konfektes un ar tām dalās. Nerunā, tikai smejās. Spēlē ģitāru un dziesmu vārdus izdzied ar “la, la, la”. Daudz smejās un apgalvo, ka saprot gan franču, gan krievu valodu. Bet par to vēl zinātnieki strīdas.

Mario – Pedro ir viņa patēvs. Slaists, kurš ieradies Francijā nopelnīt naudu kāzām. Iemācījies 3 vārdus franciski un tos arī nekautrējas bez apstājas izkliegt katras 5 minūtes, lasot ābolus. Atzīst, ka grāmatas ir domātas tikai veciem cilvēkiem un vēlas kļūt par IT speciālistu, lai gan savā angļu valodā viņš to sauc par “computerist”. Nemīl alkoholu. Mīl naudu.

Sebastian – noslēpumains. Pīpē zāli. Un skaļi smejas. Šķiet, neko citu no viņa neesmu dzirdējusi.

Greg – 2 mēnešu laikā kopš tiesību iegūšanas paspējis iekļūt divās avarījās. Vienā no tām mazā līkumā mašīnu atstāja ar riteņiem gaisā. Viņa mamma ar to lepojas (pavisam nopietni! šodien pie vakariņu galda visiem skaļi paziņoja, ka ir tā puiša mamma, kurš vienā rītā mašīnu otrādāk apgrieza). Viņš pats tic, ka ir labākais braucējs pasaulē, bet šķiet, ka viņš radio cenšas nogriezt klusāk ar temperatūras regulācijas pogām. Nogalina Dievlūdzēju un jūtas kā varonis, kas izglābis mani no indīgas čūskas kodiena.

Un vēl ir Antuan, kurš vienīgais runā angliski un ir kļuvis par labu draugu, ar kuru noteikti tiksimies vēl Jaunzēlandē, jo mūsu lidmašīnas ierodas vienā un tajā pašā dienā Auckland lidostā. Un vēl ir spāniete Natalia, kura ar mums strādāja kopā jau vīnogu lasīšanas sezonā un ir iekarojusi mūsu sirdis par visiem 100%.

Apskaužami krāsaini cilvēki šajā dzīvē! Bildē Pedro.