Emocionāls atskats

Iesākumam nospied “play” un uzliec skaļāk manu šī rīta dziesmu:

Savu pēdējo ierakstu par Turciju rakstīju emocijām bagāta. Pārliecināta, ka mīlestība nepāriet un ka lietas, vietas un cilvēki man apkārt ir tā laime, kuru man izdevies caur gadiem izveidot sev vispiemērotāko un noturēt to. Atgriežoties Turcijā es sajutu to, ko nozīmē ilgoties un gaidīt. Un to, cik labi ir atkal satikties un sajust, ka nekas nav mainījies. Jūtas nepāriet, it īpaši, ja sirdī esi aizpildījis kādu caurumu ar apkārt redzamo, sajūtamo. Vai ar kādu vietu. Vai arī ar cilvēku. Un tieši Turcijā es sajutu to, cik ļoti mīlu savu ģimeni, draugus, Tērbatas ielu un tikai Latvijas vasarām raksturīgo vilšanos par nepareizajiem laika apstākļiem, bet tajā pašā laikā milzu prieku par katru minūti, kas pavadīta atvaļinājumā pļavā, jūrā, mežā vai skaļās vai mazāk skaļās satikšanās reizēs ar saviem cilvēkiem, nesot rokās gumijas zābakus vai zandeles.

Turcijas bija par maz. Un apskaujot Sinemu es zināju, ka šīs ir šī ceļojuma visgrūtākās atvadas. Asaras sprāga uz visām pusēm un iekšējā nostaļģija par tik īso satikšanos un neziņu, kad atkal atgriezīšos, lika ķermenim sabozties aizsargpozīcijā. Autobusā pa ceļam uz Turcijas/Bulgārijas robežu sēdējām kopā ar vismaz 30 citiem ārzemju jauniešiem, bet ne acis, ne lūpas nevērās vaļā, lai iepazītos ar kādu no viņiem, jo tas nozīmētu kārtējās atvadas, kuras man tajā mirklī nebija nepieciešamas.

Un tā nu mēs sēdējām, jā, tūristiem pilnā autobusā ar turku tēju un pārdomām. Es vēl uzmetu aci aiz loga pazūdošajai Stambulai un pirms miega atļāvos tomēr arī pasmaidīt – mēs turpinam ceļu un dodamies tālāk virzienā, kur spārnus iespējams izplest vēl plašāk – pārsteigumiem bagātajā Balkānu sirdī. Un šķiet, ka mēs paši vēl neapzinājāmies, cik interesanta izvērtīsies mūsu nakts..

Nakts vilciens uz Bulgāriju asociācijās nozīmēja vienu – lētu braucienu un saldu dusu, kamēr miega vilcieniņš nogādā mūs ar visām somām Bulgārijas klusajā pilsētā Dimitrovgrad. Taču gluži kā filmā 500 days of summer gaidītais ne vienmēr pārklājas ar realitāti. Autobusā, kas ik pa laikam apstājas benzīntankos uz pauzi, miegs nekāds. Pēc tam tiekam izlaisti uz Turcijas/Bulgārijas robežas, ievesti kvadrātainā telpā un kopā ar nu jau kopā apmēram 50 ceļotājiem saņemam norādi gaidīt. Nakts vidū, samiegojušies. Dažiem tiek sēdēt uz beņķiem, dažiem jāsēž turpat uz grīdas pie savām somām, vēl ķerot kādas druskas no autobusā atstātā miega. Pēc pāris minūtēm absolūti klusas gaidīšanas un citu vērošanas ar acu kaktiņu, saņemam norādes doties atvērto durvju virzienā uz pasu pārbaudi. Man vēl tiek dota pēdējā iespēja kaut ko nočivināt turciski (šoreiz gan cenšos nesajaukt vārdus un izteicienus, lai negadītos tāpat kā iebraucot Turcijā, kad uz robežsarga jautājumu “oo, Jūs runājiet turciski”, atbildēju nevis, kā man likās, “mazliet”, bet gan “esmu izsalkusi”), un mēs tiekam izlaisti stacijā, kur tumsas aizsegā, absolūti pamestā vietā, jāgaida vilciens. Kāds stipri ruds vācu jauneklis, kurš pēc uz viņa somām piešūtajām uzšuvēm, izskatās, ka izbraukājis jau pusāziju, skaļi nokliedzas “neaizmirstiet izmantot iespēju iegūt ūdeni bez maksas” un mēs esam ceļā uz duty free veikaliņu, kurā pēc pasu uzrādīšanas un piereģistrēšanās datora uzskaites sistēmā, ir iespējams saņemt mazās pudelītes ar ūdeni. Vēl pāris minūtes gaidīšanas un pie mums lēni piebrauc ļoooti senatnīgs vilciens. Izbirst tūristi. Un sākas vispārējs haoss, kurā cilvēki cenšas ātrāk uzzināt savu pareizo vagonu, virzienu un atrast vietu, kur apsēstis un gulēt. Kungs pie lokomotīves ar plašiem roku žestiem kliedz vietu nosaukumus un norāda, kuram uz kuru vagonu jādodas. Nesaprotam, kāpēc ar Bulgārijas pilsētu kā savu galamērķi tiekam nosēdināti vagonā, kurš dodas uz Bukuresti (Rumānija), nevis kopā ar citiem jauniešiem vagonā, kurš dodas uz Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju. Cerībā, ka tomēr ap plkst. 6:30 nonāksim pareizajā pilsētā, bet īpaši nesatraukušies (jo galamērķis nebija svarīgs un esam atvērti dažādiem pārsteigumiem) sākām lēnām iemigt vēl aizvien uz vietas stāvošajā vilcienā. Un šķiet, ka šis, braucienam tā arī nesākoties, bija pēdējais mēģinājums cerēt, ka naktī izgulēsimies. Brauciens bija spraigs centiens bulgāriem parādīt, ka ar šo valsti joki mazi tiem, kas centīsies pārvadāt ko nelegālu, vai braukt bez pasēm. Pēc skaļas vēlreizējas pasu pārbaudes un pēc tam arī biļešu kontroles, apmēram pusceļā atsprāga vaļā vagona durvis un ar skaļiem kliedzieniem “Customs! Police!” no miega varējām atvadīties un sagatavot savas pases un zīmogus, kas apliecinātu, ka esam izbraukuši no Turcijas un šajā valstī atrodamies legāli. Mēs fiziski cietām vismazāk,  ārzemniekus acīmredzot bulgāri neuztver kā kontrobandas draudu, taču es nezinu, vai spēšu tik drīz no atmiņas izdzēst turku sievietes sejas izteiksmi un acu skatu mirklī, kad muitas pārstāvji ar kājām izspārdīja viņas somas, izārdīja viņas meitas lāča formā veidoto mugursomu un vēl ar lukturīti paklapēja pa viņas muguru, lai pārliecinātos, ka sieviete zem savām drēbēm nepārvadā ko nelegālu. Un tāda nepārvarama sajūta, ka mēs kopā ar vēl parējiem ārzemju jauniešiem esam vismaz 50 dažādi stāsti, 50 dažādi iemesli tam, lai apzināti kļūtu par bēgļiem, kam šādas pārbaudes un sajūtas vilcienos ir ikdiena. Jo ir bijis iemesls un dzinulis pamest kaut ko iestagnējušu, vai bēgt no problēmām vai arī doties ceļā nezinot patiesos tā iemeslus. Bet es tā arī nepajautāju kāda cita “bēgļa” stāstu, tikai ar acīm nolūkojos un nodomāju, kā gan katrs no šiem cilvēkiem būtu varējis šķērsot manu dzīvi. Jo.. Es tajā laikā biju saņēmusi īsziņu no mājām. Un zināju, ka mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Sirds bija pilna laimes un gandarījuma. Un ilgošanās pēc savas ģimenes vēl dubultā lielāka.

Ap 6:30 tikām izsēdināti no vilciena. Pārējie jaunieši tika iesēdināti autobusā, lai vestu tālāk viņu izvēlētā virzienā, bet mēs mierīgā nodabā, tādi vēl spēcīgi samiegojušies devāmies cauri Padomju Savienības pārpilnajai Dimitrovgrad, lai atsāktu stopēšanu. Mirkli pirms īkšķa pacelšanas kā puzli izlikām savu nu jau nodriskāto un pa locīšanas vietām saplīsušo karti un centāmies izdomāt savu turpmāko ceļa virzienu. Griezties atpakaļ uz Maķedoniju, lai, neiebraucot Albānijā, triektos tur tikai zīmoga pēc Jancim likās muļķīgi, taču es nevarēju samierināties, ka brauksim tikai uz Ziemeļiem, izlaižot Maķedoniju. Serbijā, savukārt, bīstami kempingot “pateicoties” tur pēc kara palikušajām mīnām. Bet izlaist atlikušo Balkānu daļu un ar līkumu doties tikai Horvātijas virzienā arī negribējās. Pēc ilgām pārdomām, atmetām plānošanai ar roku un norunājām, ka dosimies tādā virzienā, kādā dosies nostopētā mašīna. Un tā jau pēc kāda brīža mēs bijām Serbijas virzienā augšā uz Ziemeļiem. Izmesti pēc pāris kilometriem uz autobāņa pilsētas Plovdiv tuvumā, ātri vien paguvām iepazīties ar vietējo policiju, tēlojot muļķus un skaidrojot, ka netiekam nost no autobāņa. Protams, ka uz mūsu lūgumu mūs kaut kur pavest nost no autobāņa, policista kungi neatsaucās, tāpēc vien likām somas plecos un gar bāņa malu gājām uz apvedceļu, kurš uzved mašīnas uz šī ceļa. Pēc kādas stundas neveiksmīgas stopēšanas, miegs un tā radītais niķīgais garastāvoklis sāka veidoties pats no sevis. Biju jau noskatījusi vietu krūmos starp ceļiem, kuros gribēju ielīst guļammaisā un pagulēt diendusu, kad Jancis, pats nemaz nedomājot to, ko pateica, kaut kā spontāni izteica “varētu atpūsties mazliet no ceļošanas“. Un tad jau vairs viņa teikumiem “nē, nē, nē, es zinu, ko Tu domā. AIZMIRSTI!“, ieraugot dzirksteles manās acīs, nebija vairs jēgas. Es trinos un lēkāju viņam apkārt un centos pārliecināt par vēl skaļi neizrunāto, bet mūsu galvās tik viegli saprotamo – BRAUCAM MĀJĀS! Apspriežot visus plusus un mīnusus, apzinoties, ka vīnogu ražas novākšana Francijā ir tikai septembra beigās, un mums ir vairāk nekā mēnesis, kas jāpavada kaut kur klejojot ar naudas līdzekļiem, kas tuvojās beigām un paziņu trūkumam, pie kuriem paciemoties. Turklāt mēs vēl joprojām bijām Eiropā, un līdz ar aizbraukšanu uz Jaunzēlandi, mums vairs netiktu dota šāda iespēja apciemot savus mīļos. Un pāri visam laimīgās ziņas no mājām, kas mani emocionāli jau sen bija piesaistījušas Latvijai, lai gan fiziski vēl aizvien stāvēju ceļa malā Bulgārijā ar paceltu īkšķi. Jancis pateica “jā” un es ar skaļu prieka spiedzienu apstiprināju – mēs braucam mājās!

Plāns bija vienkāršs – nevienam neteikt un pēc iespējas ātrāk doties taisnā virzienā uz Ziemeļiem, uz Rīgu. Taču izdomāt ir viens, realizēt – pavisam kas cits. Un pašiem neapzinoties uzsākām vienu no grūtākajiem stopēšanas maratoniem, kādu līdz šim bijām piedzīvojuši. Ar bezcerīgu iesprūšanu kādā no Ungārijas benzīntankiem, ar 5 nakšu negulēšanu, celšanos līdz ar rīta gaismu plskt. 5:00 (pēc mūsu laika. viņiem tas bija plkst. 4:00), mirkļu neticēšanu, ka vispār tiksim līdz mājām un ilgākiem klusuma periodiem, kuros katrs savās domās alkām veiksmes un ātrākas nokļūšanas mājās. Ar asarām acīs domāju par to, kā pārsteigšu savus mīļos un iztēlojos, kā mamma raud prieka asaras. Un tad nāca skaļa “nekur nav tik labi kā mājās” dziesmas dziedāšana, kas patiesībā nepalīdzēja jau astoto stundu no vietas stāvot benzīntankā bez veiksmes.

2-3 dienu ceļš mums prasīja 5 garas dienas. Un 18. augusta sestdienas vēlā vakarā poļu jaunietis Damian ar savu busiņu mūs pieveda pie NABAKLAB, mēs aši apskāvāmies un katrs ar smaidu līdz ausīm devāmies savu Mīļoto virzienā. Un šīs emocijas man paliks atmiņā uz visu mūžu – draugu šoka sejas izteiksmes, tas mirklis, līdz kamēr viņi saprot, ka esmu nevis Serbijā, kā īsziņās esmu rakstījusi, bet gan tepat – viņu priekšā ar rozi rokās un stopēšanas zīmi “RĪGA”. Bet visvairāk es neaizmirsīšu savu vecāku klusuma pauzi, asaras acīs un nespēju runāt, kad brāļa dzīvoklī sagaidīju viņus pati ar asarām acīs un milzu prieku par atkalsatikšanos.

Bija pagājuši tikai divi mēneši un 7 dienas, kopš es nebiju redzējusi savus Mīļcilvēkus. Bet piedzīvotais mērāms lielākos apjomos un divu mēnešu vietā šķeit, kā nodzīvots vismaz pusgads vai gads ceļojot, jo pārdomātās un saprastās lietas mērojamas vismaz divu gadu apjomā no manas dzīves, jo tieši šāds laika sprīdis man būtu bijis vajadzīgs, lai to visu saprastu iepriekš. Tāpēc nebrīnieties par manu ilgošanos pēc Mīļcilvēkiem – tie ir mans zelts un mans vienīgais atspēriena punkts ticībai, ka uz pasaules ir labestība, mīlestība un abpusēja uzticēšanās. Ir, protams, cilvēki, kas paši savas gribas vadīti ir aizgājuši no manis, bet ir arī tādi, kas, iedvesmojoties no maniem pierakstiem un piedzīvojumiem, ir uzradušies par jaunu un nostabilizējas manā vērtību skalā. Jo, manuprāt, ir muļķīgi izrādīt savu pārākumu ar aiziešanu vai klusēšanu. Es novērtēju tos, kas māk atzīt savas kļūdas, neslēpties aiz maskām un neapslāpēt savas emocijas. Šobrīd kā vēl nekad novērtēju cilvēkus, kuri ir spējuši man pateikt, kā patiesi jūtas, kas ar savu pretimnākšanu ir parādījuši, cik ļoti gaidījuši mani mājās un absolūti nekautrējas pateikt “es Tevi mīlu”. Vārdi, kuri no latviešiem ir jāspiež ar knīpstangām ārā.

Vēl baudu mājas, atceros aizvakardienas Balvu vecmammas skaļo roku saplaukšķināšanu un skaļo laimes spiedzienu “Līīīīndiņāāāā!“, kas bija absolūti atšķirīgs visu pārējo šoka klusumam un asarām. Vecmāmiņa kā karstasinīga latgaļu dāma lika priecāties ne tikai manām acīm, bet arī ausīm. Bet nu jau lēnām soma tiks izkrāmēta, izmazgāta, mantas pārpakotas. Un ap 8-10. septembri dosimies tālāk Francijas virzienā. Jaunzēlandes vīza ir apstiprināta, jānopelna nauda lidmašīnas biļetēm un pavisam drīz jau pametīsim tik ļoti pierasto Eiropas kontinentu un iekarosim Okeāniju.

Viens ceļojuma posms tuvojas beigām un drīz iesāksies pavisam kas cits. Lai arī cilvēki man apkārt liek sirdij laimē pukstēt straujāk, man vēl ceļš ejams citā virzienā līdzās savai brīvībai un iespējai realizēt visas savas apslēptās vēlmes, kaislības un trakulības. Vēl kājas trīc vēlmē doties tālāk. Tāpēc tiekamies pasaulē! Ceļojums vēl nav beidzies!