Ierakstīts pārdomas

pirms atvadām

Skatos tikko datorā ielikto reklāmas filmiņu “welcome to my country” ar Renāra samtaino balsi un knapi valdu asaras. Tāds laikam ir tas ceļotāja lāsts – bezgala mīlēt valsti, bet sentimentā nezināt un nesaprast, kas tad ir tas iemesls, kas tomēr nedod mieru un neļauj palikt šeit uz dzīvošanu. Tā kā tāds pasaules klaidonis vazājies tur un šur un priecājies par brīvību un jauniepazīstamajām kultūrām reizēm pat nemaz neplānojot atgriezties Dzimtenē, bet apraudies kā ēdienu nedabūjis zīdainis ikreizi, kad izdzirdi “Saule, Pērkons, Daugava”. Turpināt lasīšanu “pirms atvadām”

Ierakstīts es smaidu,pārdomas,ēd ar lielo karoti!

sajūtu līmenī

Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās. Turpināt lasīšanu “sajūtu līmenī”

Emocionāls atskats

Iesākumam nospied “play” un uzliec skaļāk manu šī rīta dziesmu:

ImageSavu pēdējo ierakstu par Turciju rakstīju emocijām bagāta. Pārliecināta, ka mīlestība nepāriet un ka lietas, vietas un cilvēki man apkārt ir tā laime, kuru man izdevies caur gadiem izveidot sev vispiemērotāko un noturēt to. Atgriežoties Turcijā es sajutu to, ko nozīmē ilgoties un gaidīt. Un to, cik labi ir atkal satikties un sajust, ka nekas nav mainījies. Jūtas nepāriet, it īpaši, ja sirdī esi aizpildījis kādu caurumu ar apkārt redzamo, sajūtamo. Vai ar kādu vietu. Vai arī ar cilvēku. Un tieši Turcijā es sajutu to, cik ļoti mīlu savu ģimeni, draugus, Tērbatas ielu un tikai Latvijas vasarām raksturīgo vilšanos par nepareizajiem laika apstākļiem, bet tajā pašā laikā milzu prieku par katru minūti, kas pavadīta atvaļinājumā pļavā, jūrā, mežā vai skaļās vai mazāk skaļās satikšanās reizēs ar saviem cilvēkiem, nesot rokās gumijas zābakus vai zandeles. Turpināt lasīšanu “Emocionāls atskats”