Mīlestība nepāriet

Image

Ir nosvinēti jau divi ceļojuma mēneši. Šķiet – kas tad tas ir?! Bet apceļotas jau 15 valstis un nobraukti vairāk nekā 10 000 kilometri. Un izdomātas miljons domas un atziņas. Abi īstenībā jau sākam mazliet ilgoties pēc mājām. Lai arī katru dienu ir liela laime par apkārt redzamo, tas neatspēko mūžseno patiesību – laime ir pilnvērtīga tikai tad, ja Tev ir kāds, ar ko tajā dalīties. Man ir jāatzīst, kas esmu saslimusi (pozitīvā nozīmē) ar savu brīvību. Es lēnām aizmirstu, ko nozīmē būt piederīgai vietai un laikam. Vai cilvēkiem. Dzīvoju savu bezaizspriedumu dzīvi un, jā, tas izkrāso manu ikdienu vēl nebijušās krāsās. Tomēr to tukšumu, kas palika sirdī, atvadoties no visiem 11. jūnijā, nav vēl izdevies aizpildīt. Taču zinu .. ir jāmācās samierināties ar Mīļcilvēku neesamību un faktu, ka tikai man viņi paliek atmiņā tieši tādi, kādi viņi un viņu dzīves bija 11. jūnija rītā. Bet viņiem patiesībā viss virzās uz priekšu. Visu dzīves turpinās ar vai bez manis. Un man atliek tikai cerēt, ka atgriežoties man vēl joprojām būs vieta tur.

Tāpēc par to, kas attiecas uz laimi un tās dalīšanu, biju priecīga, ka bija pienācis laiks jau sena sapņa realizācijai: kopš saviem Turcijas laikiem biju vēlējusies aizvest tur kādu no saviem tuvajiem cilvēkiem un parādīt, kādēļ es tik ļoti iemīlēju šo zemi. Bet jau pirmajos veiktajos kilometros pa Turcijas sauszemi sapratu, ka tas nav ne parādāms, ne vārdos izstāstāms. Tās sajūtas nāk no manām atmiņām, ikdienas ceļiem pa saulaino Izmiru un emociju lielās amplitūdas, kāda sastopama šeit tikai tad, ja neesi tikai tūrists un nebaidies sasmērēt rokas, ierokoties dziļāk Turcijas cilvēku gan priekos, gan nelaimēs. Ir jāatver prāts visam neparastajam, kas šeit vērojams un jāaizmirst kaut kur aiz stūra dzirdētie stereotipi un aizspriedumi – Turcija ir tieši tik ļoti mīlama, cik ļoti katrs cilvēks pats spēj ielaist to sevī iekšā.

ImageJancis savā blogā ir jau paspējis aprakstīt mūsu ceļu no Rumānijas līdz Stambulai (http://bit.ly/NakChh). Es pati šoreiz esmu nevis slinka, bet gan pārāk aizrāvusies ar Turcijas baudīšanu. Pēc 2 gadu pauzes esmu atkal apburta ar smaržām, skaņām un acu skatu, kas paveras manā priekšā. Es ik pa mirklim aizveru acis un cenšos noticēt, ka esmu atpakaļ savā paradīzē. Un nav iespējams izskaidrot to laimi, kas liek man zosādai pārņemt ķermeni, kad jūras krastā starp ūdens šalkoņu un runātīgo turku balsīm, iespējams sadzirdēt lūgšanas no apkārt esošajām mošejām. Tad atliek tikai viens – aizvērt acis un ļaut Turcijai pārņemt savu ķermeni.

Es mīlu šo zemi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Un šī ir mana atzīšanās. Par to, ka ir iespējams mīlēt absolūti ne perfektas lietas un nepiemērotus cilvēkus. Dzīvē svarīgākais ir nevis saderība, bet gan emocijas un jūtas, kas liek katru dienu pamosties vismaz 22m augstumā no zemes.

Esmu izdejojusies tango, atgādinājusi sev par savu atkarību uz Turcijas ēdieniem, uz ielas ar aizvērtām acīm izbaudījusi lūgšanas un valodu, izsmaržojusi tikai Turcijai raksturīgo smaržu, kas pilna ar garšvielām, odekolonu, jūru un kebabu. Un šovakar jau atkal jākrāmē soma, lai dotos ar naktsvilcienu Grieķijas virzienā.

Smaidam pievienoju Jums mūsu vakardienas piedzīvojumus piknika laikā ar Turcijas smago lietu un skaļo negaisu.

Tuvojas negaiss:


Un “mazā” dušiņa:

Tiekamies atpakaļ Balkānos! Plānā Maķedonija, Bosnija, Serbija un Horvātija.

Advertisements

One thought on “Mīlestība nepāriet

  1. Lasu un nevaru vien noticēt, cik brīvs var būt cilvēks, ja vien ļaujas savām vēlmēm un pretī nākošajiem piedzīvojumiem. Jums labi izdodas! 😉

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s