Posted in vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Visu vai neko jeb sports Alpos

Image

Pēdējo reizi, kad rakstīju, savas dienas pavadīju domājot par dzīvi un lūkojoties uz dzīvi tik vien, cik caur loga plašumiem. Bet nu es esmu atpakaļ ceļā un kopā ar Janci atkal varam dzīvi IZDZĪVOT, ne tikai domāt “kā būtu, ja būtu”. Viņš savā blogā (www.poriec.wordpress.com) ļoti konstruktīvi un patīkami ir aprakstījis mūsu lēmumu pamest Modenu un to, kā un kāpēc mērojām ceļu līdz Alpu pilsētiņai Tirolē – Wolkenstein. Esam atgriezušies Alpos, kurus tik ļoti iemīlējām iepriekš Šveicē un vēl vairāk – esam atkal kopā ar cilvēku, kurš man tik ļoti atgādina Kādu ļoti mīlētu, bet nesen zaudētu personu– kungu vārdā Lothar, par kuru jau esam rakstījuši iepriekš, jo ar viņu pavadījām nedēļas nogali Vācijā. Tāpēc es pati neizplūdīšu ceļa detaļās, es koncentrēšos uz to, kas mani darījis pēdējās trīs dienas tik ļoti laimīgu. Sportu. Turpināt lasīšanu “Visu vai neko jeb sports Alpos”

Posted in ēd ar lielo karoti!

ko domā uz vietas palicis cilvēks?

Image

Cik jocīgi laba dzīve. Cik gan viegli pierast pie mūžīgās sestdienas un cik labi aizmirst modinātāja zvana signālu. Mans vienīgais pienākums dzīvē šobrīd ir uzturēt Euge dzīvokli kārtībā, pagatavot brokastis, uzklāt gultu pirms miega un pa dienu slinki aiziet līdz parkam, turot lasāmvielu padusē, un pagozēties saulē, lai varētu izsauļot ārā apģērba kārtas, kas iesauļotas mēneša laikā pastāvīgi esot uz ceļa un dodoties jaunos virzienos. (šodien gan mana laiskā sauļošanās beidzās ar peldkostīma pušķīša iesauļošanu uz muguras) Turpināt lasīšanu “ko domā uz vietas palicis cilvēks?”

Posted in es smaidu

Modena

Pēc apņēmīgas dienas pavadīšanas beržot, sūcot putekļus, pārvietojot mēbeles un kārtojot Euge dzīvokli, kamēr viņš izgājis savās ikdienas gaitās, un pēc kārtīgām vakariņām, kuras Euge pagatavoja pēc Otrā Pasaules kara Romā veidotās receptes (pateicoties ASV palīdzības pakām, kas bija pilnas ar mazos gabaliņos sagraizītiem gaļas (ham) gabaliņiem), sagaidīju, kad termometra stabiņš nokrīt līdz 25 grādiem pēc Celsija un sajutu nepieciešamību pēc vēl Rīgā tik ļoti ierastās nakts pastaigas ar mūziku ausīs un vientuļiem klip-klap soļiem pret zemi. Turpināt lasīšanu “Modena”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar

smieklīgs iedegums un ceļa turpinājums

Katru dienu, esot ceļā, ik pa mirklim uznāk iedvesma rakstīt. Prātā sakārtojas pareizās domas konkrētā secībā. Bet, beidzot piesēžoties pie datora un šūpinot pirkstus pār klaviatūru, šķiet, ka prāts ir tik ļoti laimē iztukšojies, ka jāver vaļā vārdnīca, lai atgūtu latviešu valodu.
Nu jau pagājis vairāk kā mēnesis. No 11. jūnija līdz 11. jūlijam paspējām apciemot 8 valstis (devīto sasniedzām otrā mēneša pirmās dienas rīta pusē), iepazīties ar 92 jaukiem, mazāk un vairāk runīgiem šoferīšiem un mērot šķiet, ka vairāk kā 7000 kilometrus ceļa tikai stopējot (kādu dienu nopublicēšu pagaidu ceļu sazīmētu kartē). Ir patīkama uzvaras sajūta un pārliecība, ka šis viss patiešām ir kļuvis par dzīvesveidu, ne tikai kārtējo iegribu vai laisku atpūtas izbraucienu. Mēs patiešām uz pleciem turam tikai savas somas un esot uz ceļa nu jau vairāk par mēnesi, esam ieguvuši tumši brūnu ādas toni un pieraduši novērtēt visu, ko gan cilvēki, gan daba mums piedāvā. Tāpat arī pirms tam miega bada pavadītās skumjas un pārdomas ir likušas man vēl vairāk apzināties, kāpēc es šo visu daru un kādi mērķi man vēl sasniedzami. Turpināt lasīšanu “smieklīgs iedegums un ceļa turpinājums”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Laimes krekliņā

Tā kā sen neesam bijuši pie pastāvīga interneta pieslēguma, ir sakrājies daudz stāstāmā par piedzīvojumiem, pametot Skandināviju un iekļūstot Centrāleiropā – Vācijā. Laika trūkuma spiesta, šoreiz publicēšu piezīmju grāmatiņā rakstīto, izlaižot šādas tādas personīgās piezīmes. Sagatavo brilles, ledus tēju, pacietību un vari sākt lasīt kārtējo sēriju no Nezkur ceļošanas. Turpināt lasīšanu “Laimes krekliņā”