Pirmdiena. 9. septembris. Aidāāā uz Stambulu!

Šobrīd esmu ērti iekārtojusies dīvānā uz Waiheke salas un cenšos atgūt enerģiju un saprašanu pēc tā visa, kas notika manā skrējienā no Latvijas līdz Jaunzēlandei, izdzīvojot Turciju un pašai par pārstegumu tiekot arī Ķīnā. Bet lai vieglāk man pašai, bet galvenokārt – lai neapgrūtinātu Tevi ar kilometru garu ierakstu, esmu savus ierakstus sadalījusi pa dienām. Šoreiz pirmdiena. Manas atvadas un atkalsatikšanās vienas dienas ietvaros. Turpināt lasīšanu “Pirmdiena. 9. septembris. Aidāāā uz Stambulu!”

Advertisements

Samoa. Trešais ieraksts

Image2013. gada 10. maijs

Ir atkal jau vēja spārnos pagājusi vēl viena perfekti skaista diena Samoa. Izgāzusies savā kā-vienmēr-bez-sienu-mājiņā ēdu papaiju, dzeru kokosriekstu pienu un cenšos apkopot savas domas, kas ik pa laikam novirzās no pastkartīšu rakstīšanas uz grāmatas lasīšanu, kā arī centieniem kaut ko ierakstīt šeit pirms saule norietējusi. Turpināt lasīšanu “Samoa. Trešais ieraksts”

22 sekundes draudzības

Kad biju pavisam maza un pēc tam, kad mamma pie brokastu galda sapina man bizi, devos uz bērnudārzu un ticēju, ka draudzība slēpjas tajā, kuram ir visskaistākā spēlmantiņa. Kad paaugos vēl mazliet, biju droša, ka draudzība ir pārejoša un cilvēki izmanto viens otru noteiktu laika sprīdi. Tieši tik ilgu laiku, kamēr viņu dvēseles un vajadzības ir uz viena un tā paša sajūtu viļņa. Bet pirms pāris gadiem es sapratu, ka draudzība nav mērama simts draugos. Ka patiesībā mums katram ir nepieciešami tikai 2-3 tuvākie cilvēki un tie ir patiesi draugi, kas savas vajadzības pielāgos Tev, kas reti teiks nē, bet pāri visam no sirds dziļumiem vēlēs Tev tikai labu. Ka draugi ir līdzās ikmirkli un tuvi pat tad, ja telefons nav iezvanījies jau vairākas dienas. Bet vēl pavisam nesen es aizbraucu no visa, kas man dzīvē mīļš. Turpināt lasīšanu “22 sekundes draudzības”

Emocionāls atskats

Iesākumam nospied “play” un uzliec skaļāk manu šī rīta dziesmu:

ImageSavu pēdējo ierakstu par Turciju rakstīju emocijām bagāta. Pārliecināta, ka mīlestība nepāriet un ka lietas, vietas un cilvēki man apkārt ir tā laime, kuru man izdevies caur gadiem izveidot sev vispiemērotāko un noturēt to. Atgriežoties Turcijā es sajutu to, ko nozīmē ilgoties un gaidīt. Un to, cik labi ir atkal satikties un sajust, ka nekas nav mainījies. Jūtas nepāriet, it īpaši, ja sirdī esi aizpildījis kādu caurumu ar apkārt redzamo, sajūtamo. Vai ar kādu vietu. Vai arī ar cilvēku. Un tieši Turcijā es sajutu to, cik ļoti mīlu savu ģimeni, draugus, Tērbatas ielu un tikai Latvijas vasarām raksturīgo vilšanos par nepareizajiem laika apstākļiem, bet tajā pašā laikā milzu prieku par katru minūti, kas pavadīta atvaļinājumā pļavā, jūrā, mežā vai skaļās vai mazāk skaļās satikšanās reizēs ar saviem cilvēkiem, nesot rokās gumijas zābakus vai zandeles. Turpināt lasīšanu “Emocionāls atskats”