2013. gada nakts no 12. uz 13. maiju
Man pat bail aprakstīt, kādas dusmas manī izraisa kavēšanās un plānu maiņa. Astoņas stundas lidostā. ASTOŅAS. Turpināt lasīšanu “Samoa. Mani beidzamie pieraksti.”
Kategorija: vēl labāk nevar
vēl viena skaista diena miera ostā
2013. gada 11. maijs
Laicīgā iemigšana ar grāmatu rokā un visām drēbēm, lika man pamosties šodien jau ap 6.02 un vērot, kā saule paceļas virs horizonta, šķietami apmākušos dienu tomēr padarot saulainu un siltu. Turpināt lasīšanu “vēl viena skaista diena miera ostā”
mākslas triepienos
Dzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Turpināt lasīšanu “mākslas triepienos”
new era
Ar slapjām kājām no kaimiņu dārza aplaistīšanas, esmu beidzot piespiedusi sevi piesēsties pie bloga rakstīšanas. Un ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka tik skaistā dzīvē vienkārši fiziski grūti paņemt datoru klēpī, zinot, kā tas zog laiku. Bet dalīšanās nes laimi. Tāpēc šeit ir mans jaunais stāsts. Turpināt lasīšanu “new era”
Neticās, bet viss ir pa īstam
Pēc tik bagātīgiem notikumiem, es nevaru izdomāt, ar ko gan lai sāku. Laiks Vācijā paskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne izteikties, ne lāgā atvadīties no Eiropas. Lai arī pēdējās dienās gan mazais ciems Sinzig, gan lielpilsēta Bonn, uz kuru pārvācāmies uz pēdējiem diviem vakariem Eiropā, iezīmējās pelēkās lietainā rudens dienās, ne mirkli nepazuda lielā prieka sajūta par gaidāmajām pārmaiņām. Un tomēr, pēc kārtīgas prieka devas basketbola spēlē un pieklājīgas izēšanās McDonalds ieskrietuvē, pārņēma maza nostalģija par to, ka dodos uz pasaules tālāko malu. Jaunzēlande ir uzskatāma par tālāko punktu no Francijas. Es ticu, ka līdzīgi ir arī ar Latviju. Tāda jocīga sajūta, zinot, ka mani mīļcilvēki vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Bet absolūts miers un vieglums, zinot, ka esmu gaidīta. Man ir paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani izprot un dod iespēju piepildīt savus sapņus! Turpināt lasīšanu “Neticās, bet viss ir pa īstam”
es nezinu kur 