2013. gada 11. maijs
Laicīgā iemigšana ar grāmatu rokā un visām drēbēm, lika man pamosties šodien jau ap 6.02 un vērot, kā saule paceļas virs horizonta, šķietami apmākušos dienu tomēr padarot saulainu un siltu.
Un tomēr cenšoties nosūtīt ziņu, atkal jau saskaros ar problēmām un risinājums tikai viens – doties uz tuvāko dārgo viesnīcu un interesēties, vai tik viņiem nav kāds gaisā noķerams internets.
Ir. 20$. Nogrozu galvu par dārgo cenu, bet, zinādama problēmas un nevajadzīgas galvassāpes, ko kredīta neesamība izraisīs maniem LV un NZ mīļajiem, naudu nenožēloju. Paķeru savu interneta pieejas kodu un, miegdama acis spožajā saulē, dodos mīksta krēsla virzienā, kas pavērsts tieši pret sauli. Pie viena nopriecājos par iespēju apsveikt Kristīnīti dzimšanas dienā un nosūtīt mammai priekšlaicīgu māmiņdienas apsveikumu – buču bildi. Kredīts atjaunots. Un laiskodamās apzinīgi izgāju cauri visiem sociālajiem portāliem (lai piedod dr.lv, kur tā arī neiegāju un šķiet, ka neesmu bijusi jau mūžību), nolieloties ar sev mīļu bildi – manu augļu launagu savā bez-sienu-namiņā ar skatu uz okeānu. Ašais e-pasta apskats, izlaižot rēķinus un ikdieniško lēto lidojumu apskati, un pavisam drīz esmu gatava pamest draudzīgo, bet man pārāk komerciālo Seabreeze Resort.
Sitot sev pa plecu, ka trakajā Samoa satiksmē esmu jau iemācījusies braukt ar ātrumu 56km/h (jocīgais atļautais ātrums ārpus pilsētām), nepiekāpīgi šoreiz nedodod ceļu citām mašīnām, kas, braucot pretī, iedomājas, ka viss ceļs ir viņu valstība, mājās nonāku jau nepilnu 7 minūšu laikā, kur mani sagaida viesnīcas īpašnieku palīgs – Papuleko – un ir gatavs mani apmācīt izturīgu grozu pīšanā, izmantojot palmu lapas.
Un te nu jāpriecājas par bērnu ziņkārību, kuriem ātri vien iemācīju, kā apieties ar fotokameru un tādējādi savā īpašumā ieguvu miljoniem bilžu no groza pīšanas procesa un saldajiem pēc darba augļiem – kokosriekstu ievākšanas, salikšanas nu pat uzpītajā grozā, 
aiznešanas uz mājas sētas pusi un rūpīgas to mizošanas, izmantojot zemē iedurtu dzelzs stieni un labās rokas delnas spēku. Un man paveicās! 
Mizojot vienu no kokosriekstiem Papuleko ielauza pašu kokosriekstu un tā nu es tur stāvēju basām kājām, ar ruksi, suņiem un bērniem pie sāniem un dzēru kokosriekstu pienu no vēl ne līdz galam nomizota augļa (mums visiem labi zināmais brūnais, spalvainais kokosrieksts patiesībā atrodas oranžā mizā un izskatās vairāk kā ķirbja un melones apvienojums). Mmmm bauda! Un ap šo dienas posmu sākumā tik ļoti kautrīgie bērni bija mani tā iemīlējuši (vai arī manu fotoaparātu?!), ka, salīduši man uz muguras un ap kājām, uzticīgi sekoja man pastaigā gar okeānu un tik pat uzticīgi dzīvojās ap manu dvieli, kamēr es lasīju grāmatu un sauļojos.
Un, jā, beidzot, viena no bērniem iedvesmota, pagaršoju mazu gliemezi (ne to, kas bildē. bildē – mazs krabītis), kas tikko izlausts no gliemežvāka. Man par laimi – par mazu, lai spētu sajust kaut mazāko garšu. Bet vismaz ķeksītis darāmo lietu sarakstā ir atzīmējams!
Un nu beidzot izspēlējusies ar bērniem, nolikusi divus no viņiem gulēt diendusu, varu veltīt laiku sev un priecāties par savu vientulību un spārnu esamību. Dzeru kafiju un vēroju mākoņus, kas uzkrītoši liecina par to, ka šonakt būs tā laime izbaudīt, kā ir gulēt bez-sienu-namiņā ar lietus skaņām un svaigumu visapkārt.
P.S. Vakardien zem ūdens fotogrāfēto jūras zvaigzni šodien atradām smiltīs… mirušu. Man tik ļoti gribētos, lai Jaunzēlandes muitas sistēma nebūtu tik nospiedoši aizsargājoša pret savu dabu un papildinātu savu atļauto-lietu-sarakstu (kurš, protams, neeksistē) ar jūras zvaigznēm. Es gribu, gribu, GRIBU šo zilo gabalu Klusā okeāna paradīzes savā ceļa somā un nākotnes vannasistabā Tērbatas ielā.
P.P.S. Tagad beidzot noticēju 5. klasē mācītajam par to, ka smiltis patiesība ir sīki akmentiņi. Šodien, rokot smiltīs vienu no bērniem (nejautā, kāpēc), vēroju, kā smiltis birst caur maniem pirkstiem un cik, jā, patiesībā sīki un krāsaini akmentiņi slēpjas uz zemes.
P.P.P.S. Soma gatava. Rīt plānā ir daudz un interesantas atrakcijas skaistām atvadām no Samoa. Un vēderā taureņi par to, ka agrā pirmdienas rītā ēdīšu brokastis, lūkojoties pār savu iemīļoto balkonu uz vēl vairāk iemīļoto Onetangi pludmali uz Waiheke salas.
——————————-
Gribās sist un slānīt sevi par savu nemācīšanos no kļūdām – VIENMĒR turēt kabatā otru bateriju fotoaparātam!
Iesākusi pirmo teikumu vakariņu aprakstam, sadzirdēju Leilanas klusu “Lindaaaaa?!”. “Jā, es te. Neguļu”. Un neskatoties uz lietu, saņemu no viņas uzaicinājumu doties uz blakus esošo viesnīcu un aplūkot šovu ar tradicionālajām Samoa dejām. Divreiz nebija jāprasa un uzmetusi jaku uz pleciem un aizmirsusi par apaviem, biju gatava divās sekundēs.
Tik labi lietū biju jutusies vēl tikai Turcijā, kur starp svelmainajām dienām pērkona negaiss sniedz kāroto svaigumu un siltais lietus šķiet kā patīkama duša. Taču savas mīļās Izmiras pārapdzīvotības dēļ nekad nebūtu atļāvusies doties lietus pastaigā ar basām kājām. Un tieši tāpēc šovakar šī kilometru garā (īsā) pastaiga ar basām kājām skarot tik pat kā neskartu zemi, bija kā augstākā pilotāža, kā punkts uz i visu pastaigu pastaigām. Un es domāju, ka jebkurš dabasbērns man piekritīs lietus apjūsmošanā.
Lai vai kā šeit arī pienāk mirklis, kad priecājoties par neprofesionālo, bet tik un tā patīkamo šovu, mana kamera cītīgi man signalizē ekrānā “battery exhausted“. Un es nezinu, vai vārdos ir aprakstāmas tās puišu un meiteņu kustības. Es varētu aprakstīt meiteņu matu garumus, palmu lapu daudzumu ap viņu gurniem, puišu plecu platumus, bet tā enerģiskā dejošana, izsaucieni, ritms, gurnu kustības, pēdu un ceļu izlocīšana ir neaprakstāma! Tas ir jāredz! (te video no youtube.com krātuvēm var smelties iespaidu par to, kā šīs dejas izskatās: http://www.youtube.com/watch?v=FCy_hNfmc6E) Un īpaši uguns lāpas šova laikā.. iedomājos, cik skaisti tās ātrumā rotējošās lāpas izskatītos “stop motion” bildēs un video. Es baidos redzēt tēta sejas izteiksmi, dzirdot šo muļķīgo stāstu.
Un tāds skaists izvērtās mans pēdējais vakars Samoa, pie vakariņu galda vēl iepazīstoties ar pāri no Samoa, kas uz vienu dienu apmetušies divas bez-sienu-mājiņas tālāk. Ap gadiem 50. Abi skolotāji. Sieva patiesībā Jaunzēlandiete, kungs – no Samoa. Abi iemīlējušies viens otrā universitātes laikā Wellingtonā un 1980. gadā pārvākušies uz dzīvi šeit. Lieliski sarunu biedri, lai arī mazliet snobiski un tomēr manā atmiņā paliks kā kārtējais mazā pasaules pierādījums – jo pirms diviem gadiem pāris izceļojies pa manu mīļo Waiheke salu, izgaršojot visus vīnus un nonākot pie tā paša secinājuma, kā es – ka vislabākais ir Man’o’war ražotais Sauvignon Blanc ar savu pavisam izteikto un man tik ļoti Latviju atgādinošo ērkšķogu (cik sen nebija rakstīts “ērkšķoga”!) garšu. Un lai pasauli padarītu vēl mazāku, kundzes māsas meitas bijušais draugs ir neviens cits kā mans ļooooti tāls paziņa – Robs.
Grāmata ir izlasīta. Un tieši plkst. 21:21 arī mans rakstāmais izbeidzies. Un tā kā nav daudz nodarbju, saulei norietot (soma sapakota, nagi nolakoti), man neatliek nekas cits kā lūgt Leilanai izslēgt gaismu manā bez-sienu-namiņā un iet gulēt.
——————————-
PALAGIS – baltādainais cilvēks, ārzemnieks. Samoaieši šo vārdu izmanto pat angļu valodas sarunas laikā. Bez aizvainojumiem un pārmetumiem un tomēr – mēs esam nodalīti no viņu kultūras.
es nezinu kur 