Ar slapjām kājām no kaimiņu dārza aplaistīšanas, esmu beidzot piespiedusi sevi piesēsties pie bloga rakstīšanas. Un ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka tik skaistā dzīvē vienkārši fiziski grūti paņemt datoru klēpī, zinot, kā tas zog laiku. Bet dalīšanās nes laimi. Tāpēc šeit ir mans jaunais stāsts.
Esmu atpalikusi stāsta pastāstīšanā par to, cik izmisušas manas dienas veidojās restorāna ietekmē. Ilgās stundas, augstās prasības un neizturama restorāna menedžere. Galu galā manas brīvdienas pārvērtās par miega atgūšanas dienām un viss manā dzīvē grozījās par un ap nogurumu un aizpampušu, sapīkušu seju spogulī. Tāpēc arī janvāra dienā ar Janci spontāni nolēmām doties mājup ātrāk, jo nebija neviena pamatota iemesla, kāpēc palikt šeit ilgāk, ja iespējams doties tālāk un baudīt dzīvi tā vietā, lai padotos verdzībai. Un viss arī pieturējās pie šī plāna, līdz dzīve izdomāja paspēlēties…
Kādā no brīvdienām ar lūpu līdz zemei nokāpu lejā uz dzīvojamo istabu, ar nelabumu vēderā noburkšķēju, cik ļoti negribās rīt atgriezties restorānā. Lai sakārtotu domas, aizgāju paskriet, bet agriežoties izdzirdēju skaļu kliedzienu no Rosa mammas puses: “Lindaaaaaaaaa, put Your dress on, we are going somewhere!“. Rosa mamma man aiz muguras pāris minūšu laikā bija paspējusi saorganizēt darba interviju kafejnīcā tikai 10 minūšu attālumā no mājas. Un man nebija lieku domu – es nevarēju atteikties no šī piedāvājuma. Un pie viena tajā pašā dienā ieguvu divus papildus piedāvājumus darbam, šoreiz – mākslas jomā. Lai neliktos jau tā par daudz laimīgu pārmaiņu, mājas teritorijā atklāju Rosa mammas mākslas studiju, kura nu ir visa manā rīcībā.
Es domāju, ka man Jums nebūs jāpaskaidro, kāpēc pēc dažādām sarunām un pārdomām, abi ar Janci galu galā sapratām, ka jādodās katram savā virzienā. Es šobrīd esmu tajā dzīves posmā, kas man trūka Latvijā un iespējams nebūtu sasniedzams pat tuvākā gada, divu laikā – man ir mākslas studija, visi nepieciešamie priekšmeti mākslas radīšanai, kontakti darbu pārdošanai un vienkārši absolūta laimes sajūta. Dzīve man ir piespelējusi lielisku māju – miera ostu okeāna krastā, cilvēkus, kas emocionāli ir tādā pašā stadijā, kā es un galu galā visu sapņu piepildījumu. Un nav brīnums, ka kādā no vakariem, apsēžoties uz viena no krēsliem uz balkona, un paskatoties zvaigznēs caur palmu lapām, pieturoties pie mīļas rokas, pār manām lūpām pārslīdēja “I love my life“.
Par plāniem nerunāšu, zinu, ka augustā būšu mājās, bet cik ilgi būšu uz salas un kur došos tālāk – tas viss miglā tīts. Šobrīd fokusējos uz tagadnes laimi un interesēm. Bet Jancis pavisam drīz uzsāks savu ceļojumu vienatnē, zinu, ka asaras ies pa gaisu, bet tādas jau tās atvadas ir.. Ir jocīgi apzināties, ka pēc 9 mēnešiem dienu pēc dienas esot līdzās, viņš vairs nebūs te. Un Friends seriālam ir lielisks teikums, kas ieliek vārdos manas emocijas “it’s the end of an era!“. Bet pozitīvā puse šīm atvadām ir tā, ka nu mūsu rokās būs visas iespējas sekot katra personīgajiem sapņiem un, atgriežoties Latvijā, tikties, lai uzsāktu jaunu ēru.
Jau teicu, dzīve ir pilna brīnumu. Atliek tikai pieķerties pie pareizajiem izaicinājumiem un piedāvājumiem, un pieturēties līdz laimes skurbulis sasniegts pilnībā.
es nezinu kur 