Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

par tām mīlestībām

Pēc karstas un miglainas dienas Ķīnas ielās un pēc tam mistiski it kā piedzīvota, it kā nepiedzīvota lidojuma uz Oklandu, 16. septembrī beidzot (protams, ar papildus piņķeri pasu kontrolē, sarunām ar imigrācijas dienestu un pēc tam, šķiet, ka mūžību paņemošu, bagāžas pārbaudi) atkal jau spēru savus soļus pār Jaunzēlandes robežu. Tik pat laimīga, tik pat satraukta kā pirmo reizi. Bija iesākusies mana ceļojuma otrā sezona “Neziņa“. Continue reading “par tām mīlestībām”

Advertisements
Posted in esmu ceļā, gatavojos, vēl labāk nevar

mīlestības pilna

Ar mūžīgo skaņu – Latvijas Radio 2 šlāgeriem – Krīstīnes mājās, abas runājam, smejamies un atceramies, slapinot acis un kabatas lakatiņus. Un ne jau aiz skumjām. Bet aiz laimes, ka dzīvē izdevies atrast tādus cilvēkus, kurus žēl neredzēt uz vēl sazin-cik mēnešiem. Continue reading “mīlestības pilna”

Posted in es smaidu, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

mākslas triepienos

ImageDzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Continue reading “mākslas triepienos”