Posted in es smaidu, uh! kāda pieredze, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Samoa. Mani beidzamie pieraksti.

2013. gada nakts no 12. uz 13. maiju

Man pat bail aprakstīt, kādas dusmas manī izraisa kavēšanās un plānu maiņa. Astoņas stundas lidostā. ASTOŅAS.

2013. gada 13. maijs

Šķiet, ka rīta kafija Oklendā ir veikusi brīnumus, vai arī mans prieks par atgriešanos Jaunzēlandes mājās ir atņēmuši man pēdējo vēlmi atrasties horizontālā stāvoklī un nodoties miega atgūšanai. Vēl joprojām neceļas roka pieskarties Jaunzēlandes telefonam un noziņot visiem, ka esmu mājās, nemaz nerunājot par kafejnīcas apciemošanu un jaunā darba grafika aplūkošanu. Vēlos vēl mazliet paslēpties, mazliet vēl pabūt klusumā un pasaulē, kurā neeksistē ne darbi, ne pienākumi.

Dzīve šķita ellīgi skaista pēc lietainās nakts, pamostoties jau atkal ar rītausmu un konstatējot – šodien ir laiks doties māju virzienā. Es pavisam noteikti izbaudīju ceļošanu vienatnē un to neaizmirstamo brīvības sajūtu, ko piešķir venpusēja lēmumu pieņemšana un laiskošanās, nežēlojot laiku. Un tomēr pēc piecu dienu prombūtnes, biju sailgojusies pēc saviem mājās palikušajiem un nešpetnās Waiheke salas, kas maina savus laika apstākļus un raksturu pa minūtēm.

Image

Sēdos pie brokastu galda, dalītām sajūtām – ar prieku par mājās došanos un patīkamo satraukumu par to, kas dienas plānā paredzēts, bet tajā pašā laikā skumjām par gaidāmajām atvadām no viesmīlīgās Vaigaa ģimenes. Vēl aši, izgūlusies pār karti (jā, tieši tik milzīga ir Samoa karte ar nevajadzīgām reklāmām tajā), ar vakar iepazītā pāra palīdzību atzīmēju apskatāmos objektus un ķēros pie rīta prieka – Vaisalo. Vaisalo ir viens no tradicionālajiem Samoa ēdieniem: kokosriekstā pasniegts uzvārīts kokosriekstu piens ar kaut ko līdzīgu lēcām. Pēc izskata ēdiens atgādina mūsu veco labo auzu pārslu putru un pat garšo līdzīgi.

Nolaizījusi karoti un palūkojusies uz tukšo kokosriekstu, gandrīz smeldzīgi sapratu, ka ir pienācis mirklis ielikt pidžammu somā, somu mašīnā un lēnā garā doties savā pēdējā salas aplūkošanas ekspedīcijā. Ielikusi somu mašīnā, sajutu, ka kāds bakstās man gar kājām. Mazais Kingkong ķēra mani aiz rokas un veda uz mājas pagalmu, kur ātri vien man kļuva skaidrs, kāpēc esmu atvesta. ImageTaleo – viesnīcas īpašnieks – pacietīgi meistaroja Palusami. Un te nu man jāmēģina izskaidrot, kas tas īsti ir. Tas ir taro un banānu lapās ieliets koksriekstu un sīpolu šķidrums. Šādas bildēs redzāmās bumbas vēlāk liek uz karstām oglēm, apklāj ar banānu un palmu lapām un 30 minūtes vāra. Rezultāts ir absolūti brīnišķīgs. Ir ēdamas gan lapas, gan šķietami neizprotamais apvienojums – kokosriekstu piens un škēlēs sagriezti sīpoli. Pasniegti kopā ar dārzeni ar jancīgo nosaukumu – taro. Man bija tā laime garšot pašas taisīto palusami, kurš pārsteidzošā kārtā neizjuka jau tā taisīšanas procesā. Un tad gan. Ap pusdienlaiku bija mans laiks doties. Lai arī līdz mašīnas nodošanas brīdim bija lielas 8 stundas, negribēju visu apskatīt steigā, tāpēc māju ardievas un devos savā pēdējā izbraucienā.

Image

Beidzot, rūpīgāk vērojot Samoa satiksmi, atskārtu noteicošo iemeslu tam, kādēļ satiksme šeit ir tik haotiska un kāpēc šoferi cenšas viens otram uzbraukt virsū, šķērsojot viens otra ceļu. Tāpēc, ka Samoa ceļu kustība pa kreiso pusi notiek tikai no 2009. gada, tādējādi vēl aizvien lielākā daļa mašīnu ir ar stūri mašīnas kreisajā pusē, nevis kā pienāktos – labajā. Es domāju, ka tas ir lielisks izskaidrojums nespējai līdz galam izjust, kur ir ceļa viduslīnija.

Mans pirmais apskates objekts bija ceļojuma bukletā izslavētā Tafatafa pludmale, kurai, redz, pat bildi neuztaisīju. Jo pludmale nu ir apdzīvota ar tūrismam paredzētām tādām pašām “fale”, kādās gulēju arī es un par peldēšanos – jāmaksā. Tikpat ātri cik iebraucu teritorijā, tik pat ātri un mazliet kautrīgi apgriezu mašīnu otrādāk un biju prom. Un, jā, jāpiemin lieliskā laika izvēle braukšanai – ap 10:00-11:00 svētdienā, kad VISI dodas uz baznīcu un ceļi ir tukši, un ciemi vēl tukšāki. Taču šajās dienās ir arī viens pavisam liels noteikums – tūristi nedrīkst staigāt caur ciemiem. Tāpēc dienas lielāko daļu tā arī neatstāju mašīnas sēdekli un vairumu bilžu fotogrāfēju no mašīnas loga.

ImageDivas reizes apmaldījusies neceļos tomēr atradu pareizo pagriezienu pa labi, lai nokļūtu skaļu tūristu piepildītā Togitogiga ūdenskrituma apkaimē. Lai arī svētdiena, šis objekts bija atvērts ikvienam, tāpēc tropiskā vieta meža vidū bija pilna spiedzieniem un kliedzieniem no trokšņainajiem Dienvidamerikāņiem (pavisam noteikti nebija Spānijas spāņu valodas akcents), kas sevi izaicināja lecieniem no klints augšas lejā uz upes ieleju.

Vienpate Linda pateica nē aicinājumiem peldēties. Un pēc neilgas, bet ļoooti sutīgas pastaigas starp ūdeņiem un palmām, devos atpakaļ uz savu Toyotu, kur laimīga novilku apavus un turpināju savu bas-kāju dienu. Un te nu es sapratu, ka skrienu laikam pa priekšu, tāpēc apsēdos ēnā, skaitīju apkārt skraidošās vistas un vienkārši centos izdzīvot lielajā sutīgumā.

Nākamais ceļa posms bija diezgan dīvains, bet skaists. Esot pavisam droša, ka dodos pareizajā virzienā braucu un braucu. Baudīdama dabu, mādama cilvēkiem uz ielas, kas iekaroja ceļu, pa ceļam no baznīcas, un pārliecināta, ka braucu pa salas rietumu daļu. Taču vienā mirklī galīgi neizprotot, kur esmu, un sasniedzot ceļu ar plašām joslām un acīmredzamu lielpilsētas tuvošanos, noparkojos ceļa malā starp palmu un akmens sienu, kas visdrīzāk pasargā ceļu no iespējamām plūdmaiņām. Pašai neizprotamā veidā kartē skaudri ievēroju, ka neesmu ne soli spērusi salas rietumu daļā un patiesībā atrodos pavisam noteikti salas ziemeļos, pāris kilometru attālumā no galvaspilsētas. Tā arī nesapratu, kā es te nokļuvu, bet karte man priecīgi vēstīja – esmu tikai apmēram 2km attālumā no dienas priecīgākā apskates objekta – bruņurupuču barošanas vietas.Utualii ir ciems pāris citus ciemus pirms Apia un manu uzmanību piesaistīja jau kādu laiciņu iepriekš. Ar divām lietām: bruņurupučiem un pavisam īpašu skolu.

ImageAr Leilanas no rīta pasniegto maizes kukuli rokā, viegli šūpinot maisiņu un caur saulesbrillēm meklējot labāko vietu bruņurupuču tuvākai aplūkošanai, lustīgā prātā tuvojos vismaz 8 draudzīgiem rupučiem. Un te nu nāca mana visskaistākā stunda 12. maijā. Patīkamas skaņas rupučiem iznirstot no ūdens apakšas un skaļi ieelpojot gaisu, muļķīgi smieklīgas cīņas starp viņiem, sniedzoties pēc maizes gabala, mīlīgām bučām starp mazajiem un lielajiem rupučiem un vēl un vēl.

ImageUn Samoa School of Fine Arts, par kuru man pastāstīja “viesnīciņā” satiktais pāris, kuriem pastāstīju, ka Jaunzēlandē iztiku pelnu ar diviem darbiem, no kuriem viens ir mozaīkas sienas taisīšanu. Tad nu re – šīs skolas dibinātājs ir itālis, kas visu mūžu nodarbojies ar mozaīku taisīšanu un tad, kad pārvācies uz dzīvi Samoa, sācis to mācīt vietējiem iedzīvotājiem. Tādējādi tapusi šī skola, kurā par pamatpriekšmetu ir kļuvusi mozaīku taisīšana. žēl, ka tā bija svētdiena!! es ar lielāko prieku mēģinātu aplūkot ko vairāk no audzēkņu darbiem un priekšmetu pasniegšanas metodēm. Un, jā, mozaīkas redzēju Samoa šur un tur, bet vislielāko ievēroju pašā lidostā – gar vsu sienu palmu, dzīvnieku un dažādu dabasskaitu atainojumu. Skaisti!

ImageIzpētījusi karti, sapratu, kurā virzienā šoreiz man jādodas, lai sasniegtu salas rietumus. Un šķērsojot beidzot dienas gaismā pirmajā dienā izslavēto lielo mango koku, pabraucu garām lidostai un tuvojos klusajiem rietumiem. Mazo kuģīšu ostas, klusi ceļi, mazi ciemo. tādi ir Samoa Upolu salas rietumi. bet vēl patīkamāk – lielākā daļa ir klāti mežos un kalnos. Es pavadīju lielisku laiku braucot augšā un lejā, cīnoties ar bedrēm un zemes ceļiem, bet visa pamatā, baudot tādus skatus, kādus manas acis līdz šim nekad nebija redzējušas. Samoa ir patiesi brīnišķīga ar to, ka tā ir tik ļoti atšķirīga pat no Jaunzēlandes. Kur nu no Eiropas.. Man Samoa vienmēr paliks atmiņā tumši zaļa, reizem saulaina, bet tik pat bieži mākoņaina un lietaina, pilna smaidīgiem cilvēkiem , brīviem dzīvniekiem un krāsām, KRĀSĀM!

Galu galā jau ap pulksten četriem konstatēju, ka esmu izdarījusi visu dienā ieplānoto. Ielējusi benzīnu mašīnā un gatava to nodot atpakaļ īres kompānijai, bet man atlikušas 4 lielas un garas stundas. Noparkojos kaut kur pusceļā starp benzīntanku un lidostu un nodevos okeāna vērošanai, kas, protams, nepalīdzēja laikam lidot ātrāk. Cīnoties ar jocīgiem acu skatieniem (Samoaieši ir diezgan aizdomīgi uz svešu mašīnu stāvēšanu ceļa malā), vairākkārtējiem jautājumiem “are You ok?“, “what are You doing here?” un neaprakstāmu garlaicību, spēju izturēt tikai stundu. Un, iedarbinājusi mašīnu, devus lidostas virzienā.

ImageLielā karstumā un vēl tikai 5 pēcpusdienā jau noparkojos lidostas autostāvvietā, un ap pulksten septiņiem, sagaidījusi saulrietu, nevarēju saprast raudāt vai smieties par garlaicību, karstumu, odu daudzumu un īsziņu, ko saņēmu telefonā: lidmašīna atcelta no plkst 22:15 līdz vismaz 1:40 no rīta.

Lai situāciju padarītu vēl kaitinošāku, astoņos, kā plānots, noripināju mašīnu uz lidosta ieejas durvju priekšu, lai svinīgi nodotu mašīnas atslēgas īres kompānijai. bet, stāvot tur jau desmit minūtes, vienīgais, kas par mani ieinteresējās bija ārā stāvošais apsargs, kuram nepatika vieta, kurā biju noparkojusies. censdamās izskaidrot, ka šī ir tā vieta, kur mašīnu savācu, tāpēc tā ir tā vieta, kur man mašīna būtu arī jānodod, atskārtu, ka kungs nerunā angliski un arī viņa centienus norādīt, uz kurieni man mašīnu pārvietot, nav nemaz tik viegli saprast. Galu galā, izmantojot veco labo zīmju valodu, noparkojos 10m tālāk un atsāku savu gaidīšanu. 20:30 un no pārstāvošās personas ne miņas. Paldies par kūkām! stāvu karstumā un skatos, kā visi citi reģistrējas lidojumam, bet viss, ko es varu darīt, ir lūkoties apkārt un meklēt kādu pazīstamu seju. Galu galā neizturēju, gāju iekšā, uzmeklēju drošības dienestus un lūdzu sazināties ar manu auto īres kompāniju, kas vieglā, bet man kaitinošā, Samoa mierā teica, ka būs klāt pēc stundas. Uzmetusi lūpu, devos piereģistrēties lidojumam, stāvot mūžību garā rindā, kas ievilkusies garumā, jo katrs no ceļotājiem uzdod vienu un to pašu jautājumu – “kāpēc lidmašīna kavējas?”. un te nu nāk interesantā daļa – neviens no apkalpes locekļiem nezināja ne iemeslu, kāpēc lidmašīna kavējas, ne arī laiku, kad mēs varētu pacelties gaisā. Un vēl smieklīgāk – maniem vecākiem ļoti skaisti internetā rādījās, ka mana lidmašīna ir pacēlusies un ka šobrīd atrodos virs Klusā okeāna ceļā uz Jaunzēlandes mājām.

ImageNožāvājusies līdz asarām, sarkanām acīm un iznīkusi garajās rindās uz piereģistrēšanos, pēc tam bagāžas nodošanu, drošības pārbaudījumiem, kuponu izniegšanu (mums pienācās 8$ dolāru kupons par lidmašīnas aizkavēšanos), biju sadusmojusies uz visu pasauli un šķiet, ka pati sev parādīju, kāda būšu vecumdienās. Īgna un nedraudzīga. Lai gan pa ceļam sastapu patīkamas un runātīgas personas, ne reizi nejutu nepieciešamību iedraudzēties ar kādu tuvāk. Ap pulksten diviem naktī, ar acīm pavadījusi jau divas citas lidmašīnas un vēl joprojām negulējusi, saņurcījos uz krēsla un noskaņoju sevi uz nakti lidostā, kad sadzirdēju ausīm tik ļoti patīkamo skaņu – lidmašīnu debesīs. pēc visām šīm gaidīšanas stundām varēju pēdējo reizi rādīt savu pasi un meklēt savu sēdvietu. 5A.

Oklandā ierados sešos no rīta, iznīkusi un vēl joprojām negulējusi. Jo nekad tā pa īstam neesmu spējusi lidmašīnās gulēt to neērtuma dēļ, bet šoreiz bonusā visam es vēl izcili nosalu. Bet pāri visam es biju gandarīta par patīkamo ceļojumu un vēl labāku tā noslēgumu – siltām sajūtām atgriežoties mājās.

Image

Tādi, lūk, bija mani piecu dienu piedzīvojumi mazajā paradīzē zemes virsū – Samoa. Absolūtā miera ostā un laimē. Iesaku! Bet nu dodos gulēt pati savā mazajā paradīzē zemes virsū – mājā ar numuru 398 okeāna krastā uz viesmīlīgās Waiheke salas. Sauli Jums, vasarīgie latvieši!

P.S. e-pastā spēlējas vairākas lidojumu biļetes. Datumi turpceļiem un atpakaļceļim ir zināmi! 2. jūlijā izlidoju uz ASV. 16. jūlijā uz Berlīni. 17. jūlijā esmu mīļajā Latvijā un ciemojos līdz pat 9. septembrim, tāpēc neaizmirstiet mani noķert uz ielas un apskaut. Pēc tam lidoju uz savu iemīļoto Turciju, nedēļu paciemojos un 15. septembrī esmu atpakaļ Jaunzēlandē. un tad? .. tad dzīve pati parādīs, kurā virzienā manas dienas stūrējamas.

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s