mākslas triepienos

ImageDzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām.

Un tā arī mana dzīve te ir iekārtojusies. Jancis ir palaists ceļā, es pati esmu iekārtojusies jaunā istabā, tikusi pie sava skapja, vannaistabas, vienas mākslas studijas telpas aiz guļamistabas un otras mākslas studijas ārā, dārza teritorijā. Sapņi piepildās viens pēc otra un es vēl joprojām bieži vien nespēju izdomāt iemeslu tam, kāpēc viss ir tik lieliski sakārtojies pa plauktiņiem un no kurienes gan lai smeļos spēkus šim visam nepieķerties.

Ikdiena paiet jaukas kafejnīcas/restorāna apsaimniekošanā Onetangi pludmalē, pašā okeāna krastā. Ar kolēģiem, kas nebaidās dzīvi dzīvot smejot. Bet otra dienas daļa pēc viena darba, iezīmējas ašā skrējienā uz mājām, krāsojamo drēbju pārvilkšanā, ašā ēdiena uzņemšanā un gājienā uz dienas mīļāko laika pavadīšanas vietu – lielisku, mājīgu restorānu latino stilā, kas man piedāvā lielisku spāņu mūziku fonam un lieliskas pusdienas ar maltītēm meksikāņu gaumē. ImageŠeit man ir uzticēts turpināt priekšnieka iesākto darbu – lielu sienu ar mozaīkas gabaliņiem Gaudi stilā ar Miro zīmējumu gaumi un krāsu izvēli. Šeit es aizsēžos līdz saule noriet un man gribot negribot ir jādodas mājās. Esmu, protams, paspējusi sagriezties visās iespējamajās vietās, plāksteri ir mani labākie draugi, bet šī ir tā sāpīgā cena, ko maksāju par to, ka man ir iespēja strādāt labāko darbu pasaulē un saņemt naudu par to, ka radu mākslu. Paliekošu mākslu.

No ceļošanas atlicis maz. Aucklandas apmeklēšana nu jau vairs neskaitās. Lai arī pusstundas garie izbraucieni ar kuģīti ir sajūsmas vērti, skatoties kā gar plecu aizslīd mazās salas un skalojas zilzaļais ūdens, pati pilsēta ir skaista tikai tās nomalēs, kurās ir iespējams baudīt augstceltņu neesamību, omulīgas kafejnīcas un skaistus pastaigas parkus jūras piekrastē. Un tomēr, pat pēc patīkamas piecu jaunu kurpju pāru iepirkšanas (beidzot kolekcijā pievienojas arī papēži!), nav lielāka prieka par atgriešanos uz klusās, vientuļās, dabiskās un siltu emociju pārpilnās Waiheke salas. Ne mirkli neapšaubu savu izvēli palikt te, jo nauda krājas, ceļot es vēl paspēšu. Šobrīd ir jāķer katra iespēja praktizēt mākslu, beidzot pa īstam krāsot pašai savu ikdienu ar lielu otu un pašas izvēlētām krāsām. Ķert idejas, mācīties no lietpratējiem un cīnīties par savu vietu zem saules un sava vārda popularizēšanu vietējā sabiedrībā. Pirmie atspēriena punkti jau veikti.

ImageUn šeit jāpiemin mans pagājušās trešdienas prieks. Māksliniece, kas iekarojusi savu slavu Jaunzēlandes mākslā, it īpaši vietējā Waiheke sabiedrībā. Lieliska dāma savos 50 gados – aizrautīga, jautra un pilna talanta. Mūsu ceļi krustojās pie vakariņu galda, esot labos draugus ar vienu un to pašu ģimeni. Nemaz nerunājot par iespēju uzzināt vairāk par mākslinieka dzīvi, apmeklēt viņas mākslas studiju un mēģināt uzzināt vairāk par mākslas tehnikām un savas studijas atvēršanas iespējām, šī dāma ar mani runāja patīkamā lauzīti-angliskā latviešu akcentā. Viņas vārds ir Ingrid Berzins un viņas vecāki imigrēja uz Jaunzēlandi, kad viņa vēl nebija dzimusi. Tā nu mēs abas tikāmies, smiedamās centāmies uzturēt sarunu latviski un mana sirds nebeidzami caurstrāvojās ar patīkami siltām sajūtām – pasaule ir maza un mēs, latvieši, esam sastopami it visur. Un visspatīkamākais – viens par otru lepnāki par to, ka esam latvieši.

Visdrīzāk, ka man bija vēl kas sakāms. Par piedzīvoto zemestrīci, nē, divām zemestrīcēm, lēnām atvadām no vasaras, pirmajām vētrām aiz loga, pāris jauniem ceļojuma plāniem, prieku par brīvē izaugušajiem garajiem matiem un nesen pasta kastītē saņemtajām vilnas zeķēm no Latvijas. Un tā tālāk un tā joprojām. Bet pēc 8 stundām cītīgas mozaīkas gruntēšanas un pareizo krāsu meklēšanas, prātā tik vien, cik māksla un vēderā tik vien, cik taureņi.
Image

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s