Neticās, bet viss ir pa īstam

Pēc tik bagātīgiem notikumiem, es nevaru izdomāt, ar ko gan lai sāku. Laiks Vācijā paskrēja tik ātri, ka nepaspēju ne izteikties, ne lāgā atvadīties no Eiropas. Lai arī pēdējās dienās gan mazais ciems Sinzig, gan lielpilsēta Bonn, uz kuru pārvācāmies uz pēdējiem diviem vakariem Eiropā, iezīmējās pelēkās lietainā rudens dienās, ne mirkli nepazuda lielā prieka sajūta par gaidāmajām pārmaiņām. Un tomēr, pēc kārtīgas prieka devas basketbola spēlē un pieklājīgas izēšanās McDonalds ieskrietuvē, pārņēma maza nostalģija par to, ka dodos uz pasaules tālāko malu. Jaunzēlande ir uzskatāma par tālāko punktu no Francijas. Es ticu, ka līdzīgi ir arī ar Latviju. Tāda jocīga sajūta, zinot, ka mani mīļcilvēki vairs nebūs rokas stiepiena attālumā. Bet absolūts miers un vieglums, zinot, ka esmu gaidīta. Man ir paveicies ar ģimeni un draugiem, kas mani izprot un dod iespēju piepildīt savus sapņus!

Image30. novembrī plānotājs uz telefona lieliem burtiem signalizēja “NZ!!!”, kas nozīmēja celšanos 4:32 un pēc miegainas kafijas izdzeršanas došanos stacijas virzienā, lai ar vilcienu dotos uz Frankfurtes lidostu. Tā diena bija pienākusi, kad maza bērna sapņots sapnis piepildīsies un sala, kas kādreiz tikusi bakstīta uz kartes, kļūs par reālu mājas vietu un nākamā pusgada patvērumu. Šķiet, ka tas viss notika neaprakstāmi ātri un viegli, viegla nokļūšana uz lidostu, ātra iečekošanās, un mēs jau sēdējām lidmašīnā ar skatu uz garām skrienošu Eiropu. Paceļoties pamājām ardievas Eiropai un nodevāmies lidmašīnas priekiem – ēdienam, filmām, mūzikai, grāmatām un miegam, kas bija salds, bet ļoti īss, “pateicoties” neērtajai pozai krēslā. Un jau pēc 12 stundām lidojuma varējām svinīgi viens otram paspiest roku – lidmašīnas riepas bija skārušas Āzijas zemi. ImageMūsu acīm pavērās lietains rīts Taipejā. Pārlidojuma laikā bijām zaudējuši 8 stundas un tā vietā, lai pavadītu naktī lidostā, mums pēkšņi bija 6:00 no rīta un 18 stundas Eiropiešiem tik ļoti eksotiskajā Taivānā. Pateicoties Lienei, kas dzīvo Taipejā jau 5 gadus, mums bija iespēja redzēt šo pilsētu vietēja acīm. Apskatījām skaistākos Taipejas nostūrus, kas tiesa gan nebija izbaudāmi par visiem simts procentiem lielā lietus un miegainīguma dēļ. Bet nenoliedzams ir fakts, ka šajā valstī nebija iespējams nesmaidīt: cilvēki ģenerē mieru, ir smaidīgi, turklāt viņu pedantiskais kārtīgums salīdzinoši haotiskajam latvietim nevar nešķist amizants. Nekāda ēšana, košļāšana vai ēdiena ēšana metro stacijas teritorijā un pašos metro vilcienos, pedantiskās līnijas, kuras uzvilktas uz zemes un kurās jāstājās, ja vēlas ieiet metro vilcienā. Pārliecinošs godīgums nezogot un nekrāpjoties. Smieklīgie respiratori, cenšoties pasargāt apkārtējos no saviem baciļiem. Ceļu satiksmes regulētāji, neskatoties uz jau uz ielām esošajiem luksaforiem. Un vēl un vēl. Āzija ir neatklāto dārgumu vieta un ceru, ka man būs iespēja tur vēl atgriezties un aplūkot tādus vilinājuma punktus kā Ķīnu, Laosu, Kambodžu un Taizemi.

Un tad pienāca mirklis, tādiem vēl viegli slapjiem no Taipejas lietus, kāpt China Airlines lidmašīnā atkārtoti, lai šoreiz nodotos 14h lidojumam. Lai arī nogurums bija liels, nekas diemžēl nebija mainījies un sēdekļi bija vēl aizvien tik neērti, ka par miegu varēja aizmirst. Šķiet, ka mēs tur grozījāmies visās iespējamās pozās, pieķēru sevi vienubrīd guļam ar absolūti gaisā paceltām kājām, bet miegs nebija biežāks par 30 neērtām minūtēm. Tāpēc tādi viegli sapīkuši un pamatīgi aizpampuši varējām nodoties atkal jau filmu aplūkošanai un grāmatu lasīšanai. Priecīga kaulu izkustināšana bija Austrālijā, kur uzņēmām papildus pasažierus un pie viena stjuartes iztīrīja par jaunu lidmašīnu. Līdz ar to ieguvām iespēju iesildīties stingrajām robežu pārbaudēm (Austrālija, ne tikai Jaunzēlande, ir arī populāra ar tās ierobežojumiem pārvadājamo lietu sarakstā) un pie viena saklausīties patīkamo šī gala angļu valodas akcentu.

Galu galā pēc visām šīm garajām pārlidojumu stundām un dienām bijām piezemējušies Oklandas lidostā ar norunu – rokas nepaspiedīsim, kamēr nebūsim tikuši pāri robežai. Redz, Jaunzēlande patiešām ir populāra ar tās robežas pārbaudēm, kas, cenšoties pasargāt salu no nevajadzīgiem bioloģiskajiem piesārņojumiem, spēj padarīt ikviena matus viegli iesirmus. Bet mūsu aizpampušajām un bailīgajām sejām bija patiess prieks, kad pirmās pārbaudes (pasu pārbaude) robežsargs smaidīgi uz pasu pārbaudi aicināja mūs abus kopā, teikdams “hello, guys“. Cilvēki te necenšas mākslīgi parādīt, kurš atrodas augstāk karjeras pakāpienos un kurš ir svarīgāks un kurš ne tik ļoti. Tālāk tik pat laipni cilvēki izprašnāja mūs par mantām, kas mūsu somās, pārbaudīja haikošanas zābakus, noskenēja somas un laipni parādīja virzienu uz .. izeju. MĒS OFICIĀLI BIJĀM NONĀKUŠI JAUNZĒLANDĒ! Sapriecājāmies tik ļoti, ka nenofotogrāfējām un neapskatījām lielāko daļu no Lord of the Rings statujām, kas speciāli par godu filmai saliktas lidostas telpās un sveicina tās ieceļotājus. Skrējām uz autobusu, lai paspētu noķert kuģīti uz mūsu salu un te nu mēs bijām.. Salas autobusā ar numuru viens, pusaizvērtām acīm un absolūtā sajūsmā par salas smaržu un vieglo vasaras gaisu.

Esmu pateicīga Andrim Biedriņam par viņa neveiksmēm NBA, kas uz Latviju atveda Rosu, kura pienākums bija uzlabot Andra sasniegumus. Bez dzīves sakritībām, Ķeizarmeža, HIGH5 produktiem un mūsu abu runātīguma, es nekad nebūtu iepazinusies ar Rosu un mums ar Janci šobrīd nebūtu iespēja dzīvot Rosa mammas īpašumā un baudīt rīta tēju ar skatu uz okeānu.

ImagePaldies dzīves ironijām, sakritībām un labiem cilvēkiem!

Advertisements

2 thoughts on “Neticās, bet viss ir pa īstam

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s