2013. gada 10. maijs
Ir atkal jau vēja spārnos pagājusi vēl viena perfekti skaista diena Samoa. Izgāzusies savā kā-vienmēr-bez-sienu-mājiņā ēdu papaiju, dzeru kokosriekstu pienu un cenšos apkopot savas domas, kas ik pa laikam novirzās no pastkartīšu rakstīšanas uz grāmatas lasīšanu, kā arī centieniem kaut ko ierakstīt šeit pirms saule norietējusi. Turpināt lasīšanu “Samoa. Trešais ieraksts”
2013. gada 9. maijs
Saules nokausēta sešos pēcpusdienā grābju pēc kafijas, lai spētu palikt nomodā. Bez telefona, datora, TV un pilsētas izdarībām, klusā idillē ar grāmatu okeāna krastā liek smadzenēm un ķermenim vēlēties atrasties guļus pozīcijā daudz laicīgāk, nekā ierasts. Turpināt lasīšanu “Samoa. Otrais ieraksts”
Ar siltām atmiņām un dažādiem interesantiem piedzīvojumiem esmu atgriezusies no sava atvaļinājuma uz paradīzes zemes virsū – Samoa. Esmu diezgan miegaina un pavisam noteikti atpūtas garastāvokli, tāpēc vēl joprojām neesmu ieviesusi kārtību ne bildēs, ne sajūtās ne gaidāmajos pienākumos par darbiem un nedarbiem. Bet par laimi manam slinkumam, ceļojumā biju paņēmusi līdzi pierakstu kladi un nu varu atļauties tik vien, cik akli pārrakstīt savus pierakstus, lai kaut mazliet spētu Jums iekrāsot, kādās krāsās ir Samoa. Turpināt lasīšanu “Samoa. Pirmais ieraksts”
Dzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Turpināt lasīšanu “mākslas triepienos”
Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās. Turpināt lasīšanu “sajūtu līmenī”
es nezinu kur 