Ir atkal jau vēja spārnos pagājusi vēl viena perfekti skaista diena Samoa. Izgāzusies savā kā-vienmēr-bez-sienu-mājiņā ēdu papaiju, dzeru kokosriekstu pienu un cenšos apkopot savas domas, kas ik pa laikam novirzās no pastkartīšu rakstīšanas uz grāmatas lasīšanu, kā arī centieniem kaut ko ierakstīt šeit pirms saule norietējusi.
Pēc absolūti perfekta naktsmiera, nepamostoties ne vienu reizi, tāda mazliet aizpampusi aizlāčoju uz galveno ēku un, ieraugot brokstu šķivi, zināju – šī diena būs izdevusies! Jau astoņos no rīta saule bija savos uzdvumu augstumos un pabeigusi savu ikrīta kafiju, paķēru dvieli padusē un, maršējot starp miniatūru krabjiem un izcili skaistiem krastā izskalotiem koraļļiem, devos atrast patīkamāko vietu peldei un ādas brūnināšanai. Un izvēlēties vietu šeit nav vienkārši. Pēc idejas visa zeme uz salas ir sadalīta starp tās iedzīvotājiem. Katrs metrs ir kādam piederošs, tāpēc lielākajā daļā pludmaļu par ieiešanu tajās ir jāmaksā. Un tajā pašā laikā – nekādi plikumi! Meitenēm ir jābūt piesegtām, sperot kaut minimālu soli ārā no pludmales un sauļoties pludmalē principā šķistu pieņemamāka, ja šeit būtu vēl vismaz kāds tūrists, jo vietējie nesauļojas – viņi tāpat ir velna melnumā. Tāpēc tā kautrīgi snakstoties tomēr atradu vietu, kur “izmesties” un tad vēl nezināju, ka šodiena man atnesīs 2 jaunas iepazīšanās ar divām absolūti kolorītām personām.
Denīze.
Tiku atrauta no grāmatas lasīšanas, kad manā virzienā ieraudzīju skrienošus 5 rejošus suņus. Labi, ka mana mīlestība ir lielāka par bailēm, aši cēlos kājās un uzsāku ar suņiem sarunu, kas viņus manāmi nomierināja. Pēc mirkļa starp palmām iznāca kundze ap gadiem 65 un jocīgā angļu akcentā (ne pavisam ne Samoa iedzīvotāju akcents) atvainojās par saviem nepieklājīgajiem suņiem. Pavaicāja no kurienes esmu un pārtrauca mani pusvārdā, kad sāku drellēt savu ierasto “dziesmiņu” par to, kur atrodas Latvija pasaules kartē. Man par pārsteigumu kundze zināja, kur ir Latvija un kā atbildi manās šokētajās acīs, viņa paskaidroja, ka ir no Čehijas.
Denīze 1985. gadā aizbēgusi no Padomju Savienības nastas uz Austrāliju, kur satikusi savu tagadējo vīru, kurš no Čehijas aizbraucis 1968. gadā. Abi pavisam nesen, izgaršojuši Samoa mieru un klusumu, pārvākušies uz dzīvi šeit un sauc sevi par čigāniem, kas spēj pielāgoties jebkādai videi un ir radīti ceļam, nevis dzīvei Čehijā.
Kundze mani uzaicināja uz eksotiskiem kokteiļiem un sarunām vēlāk, kad pabeigšu laiskoties saulē, ko man tā arī diemžēl neizdevās realizēt, jo, cenšoties ieiet viņas īpašumā, saskāros ar jau labi pazīstamajiem pieciem rejošajiem suņiem un ne miņas no pašas saimnieces.
Zvejnieks.
Izgūlusies smiltīs un priecājoties par savas atkarības – mūzikas klausīšanās austiņās – uzveikšanu visa ceļojuma posmā, kopš esmu Samoa, klausījos kā palmas lapas, skaroties viena pret otru, veido lietuslāsēm, kas sitās pret palodzes malu, līdzīgu skaņu. Un ievēroju kaut ko jocīgu okeānā tieši pa vidu starp mani un netālu esošajiem augstajiem viļņiem. Protams, savā cerību pilnajā galvā noticēju, ka tas kāds aizmaldījies bruņurupucis, bet pavisam drīz atskārtu, ka tas ir neviens cits kā kāds snurkulētājs. Kamēr vēl savā galvā plānoju, cik nehigiēniski gan būtu dalīties ar kādu savā snurkulēšanas ekipējumā, vīrietis ap gadiem 35-40 pats jau bija pie manis pielavījies un sacīdams “hello!” piedāvāja cigareti. Nodomādama, vai tik viņa pirksti un seja nav par slapju, lai smēķētu, atteicu un visu savu uzmanību koncentrēju uz garā striķī pakarinātām krāsainām zivīm un pat kalmāriem (atzīšos, ka nezinu atšķirības starp visiem tiem astoņkājiem, tāpēc šajā situācijā, apgalvojot, ka tas ir kalmārs, es varbūt rupji kļūdos).
Spēju vien uz sevi dusmoties par fotoaparāta iztērēto bateriju un nespēju nofotogrāfēt šīs krāsas. Galvā jau biju izdomājusi, kā aprakstīšu šīs krāsas, kad vīrietis apsēdās pie liela akmens un sāka ar dzelzs stieni sist vaļā lielus gliemežvākus un ēst tajā esošās jūras veltes. Es zināju, ka man tas viss ir jānofilmē, aši piecēlos kājās, palūdzu, lai zvejnieks vēl 5 minūtes nekustās un aizelsusies skrēju uz savu mājiņu nomainīt fotoaparātam bateriju. Es jutos tik laimīga par šādu iespēju redzēt, kā viss notiek darbībā. Tagad gan mazliet nožēloju, ka tā arī nenogaršoju dzīvo radību, ko izvilcis no gliemežvāka, viņš piedāvāja man. Bet ja jau izvārītā un visādi citādi pagatavotā veidā man gan jūras veltes, gan zivis šķiet izcili negaršīgas, es negribēju pat iedomāties, kā aizskaru zvejnieka jūtas saviebjot seju negantā riebumā.
Atvadoties no zvejnieka un jau pēc neilga laika sajutusi lielas slāpes, devos atpakaļ uz savu namiņu un paķērusi kārstējo auksto kokosriekstu, iekārtojos gultā un baudīdāma ēnu turpināju lasīt grāmatu. Miers nebija ilgs, jo galīgi nogarlaikojies “viesnīcas” īpašnieces dēls ar iesauku “Kingking” izdomāja, ka tieši šobrīd un tagad viņam gribās ar mani spēlēties. Pēc stundu garas viņa izklaidēšanas, sapratu, ka šī ceļojuma ietvaros esmu tiešām vienpate un baudu savu vientulību un mieru, tāpēc sapakoju somu, nobučoju 4 gadus veco palaidnieku un lecu mašīnā, dodoties austrumu virzienā.
Burvīgas pludmales, neizsīkstošs zaļums un tropiskums. Kalni, lejas un pat ezers. Tas viss pavērās manām acīm un es nevarēju būt laimīgāka mājot atpakaļ visiem uz ceļa sastaptajiem cilvēkiem (paldies automātiskajai kārbai un tādējādai kreisās rokas brīvībai) un patiesi priecājoties par manu atvaļinājumu un galamērķa izvēli. Samoa ir miera paradīze vientuļniekiem un mīlniekiem. Lieliska oāze, kur paslēpties no ikdienas steigas, atsacīties no visa laicīgā un atpūtināt savu ķermeni un domas, dzīvojot pavisam citādā kultūrā.
Novērojumi:
- Ir patīkami redzēt ierastā “made in china” vietā “made in Taiwan“, “made in Malaysia” un pat “made in Samoa“;
- un tomēr ķīniešiem ir šeit sava teikšana. Galvaspilsētā Apia vakardien redzēju ķīniešiem raksturīgos lētos veikalus uz katra soļa. Arī Leilana – mana vakardienas ceļojuma biedrene – norādīja, ka tie visi pieder ķīniešiem. Visur citur pasaulē šādos veikalos arī patiesi strādā paši ķīnieši, bet šeit ne miņas no viņiem – tikai samoaieši un pa retam arī kāds baltādainais, kas aizkavējies no Jaunzēlandes valdīšanas laikiem. (lai gan mans buklets apgalvo, ka Apia ir pat ķīniešu biedrība, es tiešām nevienu neredzēju. Pat pārsteidzoši nevienu ķīniešu vai japāņu tūristu nerezēju!) Arī pa ceļam uz pilsētu nevarēja nepamanīt ķīniešu investīciju varenību – it kā no laba prāta ķīnieši devuši naudu jaunas skolas celtniecībai. Kāpēc?! Es nezinu. Es neprasīju. Zinu tikai to, ka valdība ļauj un mans slimais korupcijas un sazvērestību teoriju prāts man signalizē par naudas atmazgāšanu un kaut kāda labuma meklēšanu.
Ieteikumi:
Ceļojot uz Samoa neņemt daudz drēbes, bažoties par karstumu un svīšanas iespaidā netīro drēbju apjomu un veļasmašīnu neesamību viesnīcās. Viss ir izmazgājams ar rokām un ziepēm un izšūst 20 minūšu laikā (Samoa gada vidējā temperatūra ir 26 grādi). Es pati saprotu, cik ļoti esmu pārforsējusi ar drēbēm. Šeit pietiks ar zandelēm, pārgājienu apaviem, pidžammu (it īpaši, ja guļ kā es atvērtajā “fale“), 2-3 t-krekliem, peldkostīmu (puišiem peldēšanas šortiem), 1 kleitu (puišiem? hmm. neko), pusgarām biksēm (meitenes var riskēt un ņemt šortus), vieglai jaciņai vakariem un lietus esamības gadījumiem. Un viss! 🙂
—————————-
Esmu kārtīgi pavakariņojusi, paspējusi mazliet nokaitināties no īpašnieku angļu valodas zināšanām/nezināšanām un ar savu labāko draugu – kokosriekstu – atgriezusies gultā un gatava grāmatai un miegam. Un domām par šo un to. Dzīve ir elllllīgi laba!