Ar siltām atmiņām un dažādiem interesantiem piedzīvojumiem esmu atgriezusies no sava atvaļinājuma uz paradīzes zemes virsū – Samoa. Esmu diezgan miegaina un pavisam noteikti atpūtas garastāvokli, tāpēc vēl joprojām neesmu ieviesusi kārtību ne bildēs, ne sajūtās ne gaidāmajos pienākumos par darbiem un nedarbiem. Bet par laimi manam slinkumam, ceļojumā biju paņēmusi līdzi pierakstu kladi un nu varu atļauties tik vien, cik akli pārrakstīt savus pierakstus, lai kaut mazliet spētu Jums iekrāsot, kādās krāsās ir Samoa.
2013. gada 7. maijs
Ceļojuma pirmā diena. Vēl bez īpašām cerībām un vēlmēm, ko sagaidīt no ceļojuma. Esmu šobrīd vienkārši kustībā no punkta A uz punktu B, gatava mieram un relaksācijai. Braucu atpūsties, nosauļoties un palūkoties no malas, cik derīga/nederīga es esmu ceļošanai vienatnē. Šobrīd lūkojos saulrietā no lidmašīnas loga, burvīgā sēdvietā ar numuru 22A. Jāsagaida sava bezmaksas tēja un jāsāk lasīt jaunā grāmata, ko izzvejoju no Reivinas grāmatu plauktiem – Elizabeth Gillbert (tā pati, kas uzrakstījusi “Eat, Pray, Love“) “The Last American Man“.
————————-
Lasu grāmatu un nespēju noticēt savām acīm. Laikam ejot un ceļotājiem mainoties, pa lielam nekas nemainās. Tie paši jautājumi un atbildes. Tie paši cilvēki, kas domā ka ceļotāji ir vai nu muļķi, vai arī drosmīgi varoņi. Bet patiesībā mēs visi esam patiesi vienādi. Ir tikai jāgrib par visiem 100% un jāļaujas sekot savai sirdsbalsij:
“From coast to coast, Americans of every conceivable background had looked up at Eustace Conway on his horse and said wishfully, “I wish I could do what you’re doing.”And to every last citizen, Eustace had replied, “You Can”.”
(šajā konkrētajā paragrāfā Eustace Conway šķērsoja Ameriku no Austrumu krasta līdz Rietumu krastam 103 dienās. Jājot uz zirga.)
————————-
Break out of the box! You don’t have to live like this because people tell you it’s the only way.
– E. Gilbert “The Last American Man”
2013. gada 8. maijs
Es pat nezinu, ar ko lai sāku. Nē, tiešām! Esmu pilna pārguruma no vakardienas piedzīvojumiem un šķietami garās negulējuma nakts, un tajā pašā laikā pilna emociju un jau simtu viena stāsta bagāžā.
Izejot ārā caur lidmašīnas durvīm, mani pārņēma patīkams pārsteigums – tropisks siltums un gandarījums, ka esmu aizmukusi no aukstā ziemeļu (Jaunzēlandes apstākļos aukstais ir visdrīzāk dienvidu vējš) vēja, kas pēdējās divas dienas lika man palikt mājās, baidoties, ka tikšu aizpūsta prom no salas. Lidosta maziņa, bet pilna pārsteigumu: robežsargi un policisti tipiskajos uniformu kreklos, bet apakšā… nevis bikses, bet tradicionālie Samoa “svārki” jeb lavala. Pēc pasu pārbaudes un zīmoga saņemšanas, dodos pakaļ savai bagāžai un tur uz mazas skatuves 4 vīri ar lielākām un mazākām ģitārām trallina sagaidīšanas dziesmas. Lūk, tā ir tūristu sagaidīšana!
“Deklarācijas?” “Nav.” “Ēdiens?” “2 neatvērtas cepumu pakas.” “Labi, welcome to Samoa!” Un esmu klāt! Pie pašas izejas durvīm jau stāv kungs ar A4 lapu – LINDA RINKE. Pēc kodolīga jautājuma “are you alone?” un manas laimpilnās atbildes “yes“, dodamies mašīnas virzienā, kur man tiek piešķirta atļauja braukt Samoa ielās (nepieciešams speciāls sertifikāts, kas akceptē ārzemnieku auto vadītāja apliecību), izrādīta mašīna, parakstīti dokumenti; samaksāju naudu un – aidā – man tiek norādīts virziens, uz kuru man jādodas, lai ar savu pagaidu spēkratu varētu doties “viesnīcas” (par to, kāpēc viesnīca ir pēdiņās – vēlāk) virzienā. Bet pirmie satraukumi jau klāt – telefons nu nekādi nevēlas atpazīt nevienu no Samoa pieejamajiem telefonu tīkliem – ne mani kāds var sazvanīt, ne es kādu. Un tā nepatīkamā sajūta, ka gan Jaunzēlandē sirsniņas, gan Latvijā sirsniņas gaida ziņu no manis, ka viss kārtībā, bet es nevaru ne bū ne bē pateikt, cik te silti un ka es laimīgi nolaidusies.
Lai vai kā, ar iekāpšanu mašīnā sākās mana nākamā cīņa. Tā kā arī Jaunzēlandē kustība notiek pa ceļa kreiso pusi un man bija tā iespēja stūrēt lielo MITSHUBISHI džipu, tad braukšana ar mazo TOYOTA ar automātisko kārbu vispār nesagādāja nekādas problēmas. Un tomēr – vēla nakts, nepazīstami ceļi, nekāda navigācija, minimālas ceļu norādes (kā piemēru varu minēt amizanto mašīnu īres kompānijas darbinieka norādi, ka man nepieciešamais ceļš meklējams pa labi aiz lielā mango koka. Hmm… Vai Ziemeļu latviete, kas bioloģiju pēdējo reizi mācījās 10. klasē, zina kā izskatās mango koks? Nē.), mana nespēja atrast tālās gaismas (uz mazajiem ceļiem pirmās pusstundas laikā bija neiespējami lidostas tuvumā atrast vietu, kur apstāties, lai ieslēgtu salonā gaismu un atrastu nepieciešamo slēdzi) un visbeidzot cīņa ar karstumu. Es zinu savu, kā mamma teiktu, trauslās olas organismu un jebkāda saskarsme ar mašīnas A/C un gaisa kondicionieri var izvērsties nedēļu ilgās kakla sāpēs, tāpēc lielāko ceļa daļu pavadīju ar atvērtu logu, lai pasargātu sevi no izkušanas, kas ne īsti ir risinājums, ja jāstajas ik pēc 10min, lai skatītos kartē, ko lietderīgi izmanto asinskārie odi, kas te, pateicoties siltumam un mitrumam, ir miljoniem. Tā nu nepārtraukti domājot, ka esmu aizmaldījusies, cīnījos gan ar mašīnu, gan ceļiem, kas Samoa īpatnības – noteikumu un stingru robežo neesamības – iespaidā liek jebkāda veida mājdzīvniekiem atrasties jebkur, kur viņi vēlas, šajā gadījumā – arī uz ceļa. Rukši, zirgi, govis, kaķi, suņi, truši, vistas un, protams, savvaļas putni, kā arī pat man nezināmas izcelsmes milzīgas vaboles – tas viss man lika savus 75km pavadīt braucot retu reizi ātrāk par 40 km/h.
Galu galā galamērķī – MANUSINA BEACH FALES – nokļuvu ap vieniem naktī – pārgurusi, bet lepna, ka esmu uzveikusi šo ceļu no Upolu salas rietumiem uz pašiem Dienvidaustrumiem. Mani sagaidīja draudzīgais “viesnīcas” īpašnieks Taleo ar siltu smaidu un kokosriekstā iespraustu salmiņu. “Dzer!”, viņš saka un uzsāk savu stāstu par MANUSINA BEACH FALES vēsturi.
Pirmās pludmales mājiņas tradicionālajā stilā šeit tika uzbūvētas 1990. gadā, bet līdz ar augošo biznesu nāca arī 2 lielas traģēdijas: Taleo vecāki, kas iepriekš vadīja šo biznesu, abi nomira 1996. gadā un, lai arī ģimene veiksmīgi turpināja biznesu, viss tika iznīcināts 2009. gadā, kad salas dienvidu daļu pārņēma dabas traģēdija – cunami. Vieta, kur es šobrīd sēžu bija apludināta un spēcīga, brūna viļņa izpostīta.
Taču šobrīd viss ir atjaunots, lielākā cilvēku daļa gan ir pārvākušies uz kalniem un, jā, cilvēkiem tik ļoti rakturīgo baiļu iespaidā (un šajā situācijā nav iespējams viņus tajā vainot), šajā zemes daļā palikušas dzīvot tikai 3 ģimenes.
Pēc stāstu apmaiņas, abi sapratām, ka nu jau ir neloģiski vēls un man tika ierādīta mana mājiņa. Un te nu nāca mans pārsteigums. Es biju iedomājusies, ka esmu rezervējusi mājiņu okeāna krastā. Jā, viņiem te tādas ir divas, bet lasot komentārus internetā, sekoju ieteikumiem un rezervēju “open fale“. Manā eiropietes prātā tā bija tā pati iepriekš minētā “mājiņa”, bet ar mazliet vairāk atvērtām sienām un lielākiem logiem. Es nekad nebiju domājusi, ka līdz ar “open fale” saņemšu mājiņu kā mājiņu, bet… bez sienām. Izrādās, ka šādi ir gulējuši visi Samoa iedzīvotāji pirms urbanizācijas un vispasaules apslimšanas ar dzīvi “kastēs” – mājās, mašīnās, kantainos modinātājpulksteņos, ofisos utt. Un tā nu esmu tikusi pie unikālas apmešanās vietas. Guļu apmēram 15-20m attālumā no okeāna, vējam un smaržām skarot mani pilnībā. Virs mana absolūti ērtā matrača ir iekārts insektu tīkls (ilgi domāju, ka ‘mosquito net‘ dēvējams latviski), kuru izlaižot, nosedzas visa mana guļamvieta un naktīs esmu brīva no jebkādiem ieinteresētajiem kukaiņiem. Man ir pašai sava ieeja namiņā ar paklājiņu smilšu noslaucīšanai un ūdeni bļodā kāju nomazgāšanai. Ir galds un krēsls, pie kā iekārtoties un rakstīt vai mācīties spāņu valodu. Ir palma rokas stiepiena attālumā ar kokosriekstiem tajā. Dziedoši putni. Divi mīlīgi suņi un diedelīgs kaķis. Krabji pludmalē un baltas, baltas smiltis. Esmu dabiskā paradīzē un patiesi laimīga bez datora un interneta. Lūk, šis ir pavisam pēc sajūtām īsts atvaļinājums – organismam, prātam un sirdij.
Tāpēc jāsvin atpūta un jāiet pastaigā gar okeānu.
————————-
Dzīve ir skaista, ja ceļojam un mākam baudīt dzīves labumus. Mana šodiena ir bijusi miera pilna. Ar pastaigu gar okeānu, kārtīgu diendusu, pusdienām ar skatu uz okeānu, peldi, gulēšanu saulē un visbeidzot enerģijas apkopojumu iesēsties mašīnā un un izmest mazu līkumu tuvākajā apkārtnē.
Braucot ar mašīnu un būdama acīmredzama ieceļotāja ar balto ādas krāsu un lielo degunu, visur sastopos ar mazu bērnu skrējieniem pakaļ mašīnai un skaļiem kleidzieniem “hello! hello!” (lai arī Samoa ir bijusi Jaunzēlandes kolonija, iedzīvotāji pārsvarā angliski runā tikai galvaspilsētā Apia), visi māj, smaida. Samoaiešiem tūrists nav objekts (vēl pagaidām nav), no kura izspiest naudu. Tūrists ir interesants draugs ar citādu kultūru, kuram izrādīt vietējo labestību un tradīcijas. Tāpēc parastie baltie cilvēki visur tiek sagaidīti ar smaidu un allaž laipni lūgti vietējo ģimenē.
Lai vai kā, izpētot karti, secināju, ka tik garu gabalu, kā vakar, vairs negribu mērot, tāpēc mana izvēle krita par labu pāris desmitu kilometru attālumā esošajiem ūdenskritumiem.
Sopoaga ūdenskritums (bilde aizgūta no interneta) ir aplūkojams no vairāku metru attāluma un skats no tā aplūkošanas skatu punkta ir tiešām iespaidīgs – patīkama sajūta atrodoties kalna galā un redzot zaļu lietus meža aleju sev zem kājām. Pašā skatu punkta teritorijas zemes apsaimniekojošā ģimene iekārtojusi dārzu ar dažādiem augiem, kas sastopami Samoa brīvā vidē – kakaokoks, kanēļkoks, orhidejas, laima koks u.c. Varēju vien plikšķināt acis un apbrīnot, cik Samoa daba ir burvīga. Viss (nu labi.. ne viss), kas mums ir veikalos, šeit ir kokos. Diemžēl ne bildes, ne video neizdevās ne cik iedvesmojoši, jo saule lūkojās tieši pretī, liekot fotokamerai tā apžilbt, ka bildes ir dūmakas, neskaidruma un spoža baltuma pilnas.
Fuipisia ūdenskritums ir 55 metrus augsts un lai arī pēc izskata līdzīgs iepriekšējam ūdenskritumam, mani uzrunāja iespēja 3 pavadošu bērnu klātbūtnē pietuvoties pašai ūdenskrituma virsotnei maksimālā tuvumā.
Jāatzīst, ka liela daļa manis gribēja ātrāk nokļūt savā bezsienu mājiņā un ļauties savam mieram ar kokosriekstu pienu un papaijas augļiem uz galda. Tāpēc izdalīju cepumus, māju ardievas un, pa ceļam izvadājot vēl pāris stopētājus un apstājoties kādā citā skatu punktā, lai safotogrāfētu nepieradināmus viļņus, atrodot tālumā esošajā kalnā līdzību ar Latvijas kartes formu, devos atpakaļ mājās.
Un tā nu esmu pavadījusi savu vakaru. Ar ašu zvanu no Latvijas un prieku dzirdēt vecāku balsis (vakardien laimīgi kontatēju, ka netīšām esmu paņēmusi līdzi savu veco NZ telefonu, un labi, ka tā, jo šis vismaz darboja Samoa īklā). Un pēc tam tālāk sekojošo paniku, realizējot, ka NZ numura kredīts beidzies un nav iespējas nekur to papildināt, lai turpinātu ikvakara saziņu ar mājām. Redz, kā cilvēks ir pielāgojies tehnoloģijām un tāpēc es rīt dodos atkal jau mērot daudzos kilometrus uz Samoa galvaspilsētu – Apia. Ārkārtas situācija ir pienākusi, nepieciešama nauda telefonā un tādējādi, lai arī nebiju plānojusi, jāapmeklē interneta kafejnīca. Bet pagaidām – ar labu nakti.
es nezinu kur 