Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās.
Tāpēc nu varu teikt, ka savās dienās esmu es pati. Katru sastapto cilvēku sveicinu ar savu mieru un sauli sirdī. Atļaujos būt muļķīga, atļaujos būt es pati. Varbūt tāpēc pēdējā laikā esmu dzirdējusi no cilvēkiem tādus vārdus kā “crazy, weird, sweet, funny, peaceful, sunny, colorful“, jo šie ir mani vārdi, atļaujoties būt man pašai. Esmu atradusi sevi garlaicīgas ballītes laikā priecīgi mazgājot kolēģa traukus, lūdzoties priekšniecei neizmest mazos un strupos krītiņus, kurus es varu izmantot saviem zīmējumiem, stāvot restorāna stūrī un testējot jaunās salvetes uz savas sejas ādas, ejot uz pludmali pidžammā, bakstot prusaku uz zemes un jūsmojot par uz pleca atrasto kukaini, kolēģu iztraucēta pēc lēkāšanas pa ģērbtuvi, uz viņu jautājumu pilnām acīm, atbildot “what?! I was just trying to jump into my pants!” un vēl un vēl. Bet pats svaigākais notikums ir lieliski parādījis manu pēdējā laikā vēl vairāk augošo vienaldzību pret materiālajām lietām. Meksikas mājas iemītniece nevarēja pirms miega nomierināties par manu vieglumu, paziņojot, ka nupat esmu nostopētajā mašīnā atstājusi savu somiņu ar abiem telefoniem, pasi un prakstiski visu, kas man piederošs. Viņa nevarēja noticēt, cik relaksēta un mierīga es biju (un esmu), uz ko es atbildēju, ka izskatās, ka viņa jau pietiekoši uztraucas manā vietā un nav vajadzības diviem cilvēkiem uztraukties par vienu un to pašu lietu.
Uz pasaules būtu daudz mazāk sirmu matu un daudz veselāki cilvēki, ja mēs iemācītos nesatraukties par pārejošām lietām un sīkumiem. Ja mēs dzīvotu saskaņā ar sevi un saviem ieskatiem, bet svarīgākais – ļautu sev būt laimīgiem. Ir vairāk jāuzdrošinās, jābeidz spēlēt spēles ar sevi un citiem un jāklausās savā sirdsbalsij. Tikmēr, kamēr mūsu kājas spers soļus, ko PAŠI vēlamies, tikmēr mūsu ceļojums dzīvē būs pilns iedvesmas, smaidu un nenogurstošas laimes.
Un varbūt tieši tāpēc agrā neskaitāmās darba dienas rītā mēs ar Janci pieņēmām lēmumu negaidīt vēl vienu gadu, lai realizētu savas sirds ieceres. Un tieši tāpēc dodamies lēnām māju (caur Amerikas kontinentiem) virzienā – jo mājas ir tur, kur ir sirds. Un augustā mana sirds beidzot savienosies ar manu ķermeni par visiem 100.
es nezinu kur 
Pēdējā rindkopa ielīksmoja manu sirdi. Tomēr foršāk ir tad, ja viens foršs cilvēkbērns atgriežas mājās. :))
vēl tikai mazliet jāpaciešas un tad, jā, varēšu skaļi dziedāt “nekur nav tik labi kā māāāāājāāāāāās”