2013. gada 9. maijs
Saules nokausēta sešos pēcpusdienā grābju pēc kafijas, lai spētu palikt nomodā. Bez telefona, datora, TV un pilsētas izdarībām, klusā idillē ar grāmatu okeāna krastā liek smadzenēm un ķermenim vēlēties atrasties guļus pozīcijā daudz laicīgāk, nekā ierasts.
Rīts sākās ar apskaidrību, ka, palūdzot mājiniekiem atsūtīt man manu interneta bankas kodu (kuru, protams, atstāju Jaunzēlandes mājās), es varētu caur internetu papildināt sim kartes kontu. Bet vienīgā persona – spāņu puisis – kas zina, kur tā ir, dodas uz darbu pēc mazām 20 minūtēm. Raušos ārā no sava pludmales namiņa un skrienu pie puiša, kas izpalīdzēja man iepriekšējā vakarā ar sms sūtīšanu mājiniekiem. Par nelaimi viņam arī izbeidzies kredīts, bet plāns “B” tiek atrasts ātri – lecam mašīnā un dodamies uz tuvāko veikalu kredīta meklējumos. Pirmajā veikalā nav. Otrajā – nav. Trešajā arī nē. Palikušas 10 minūtes. Plāns “C”: dodamies kalnos uz viņa ciemu, tur pavisam noteikti jābūt. Pēc pamatīgiem lūdzieniem mašīnai kustēties ātrāk stāvajā kalnā, esam pie veikala, sms ātri tiek uzrakstīta un nosūtīta.
Abiem ar uz-īso-brīdi-ceļojuma-biedru sejā lepnums – palikušas vēl 2 min no nospraustā laika. Taču smaids izplēnēja no manas sejas diezgan ātri, kad jau pēc atvadīšanās no puiša ar telefonu, manā NZ telefonā pienāca sms no spāņu puiša ar… manu bankas konta numuru, nevis interneta ielogošanās numuru.
Apsēdos pie brokastu galda, apsolījusi pati sev, ka par to visu domāšu un uztraukšos vēlāk. Ar acīm aplaimojot sulīgi sarkano papaiju, savai “viesnīcas” īpašniecei un apsaimniekotājai pajautāju, kāds viņai dienas plāns, uz ko viņa diezgan sadrūmusi atbild: “nezinu. barošu bērnu (1 gadu vecs absolūti skaists puika) un skatīšos TV”. Redz, Vaigaa (viņu uzvārds) ģimenē ir 4 bērni un lai spētu pilnībā nodrošināt viņiem labu izglītību, Taleo, ģimenes galva, strādā Apia (galvaspilsēta) un 3 no 4 bērniem apmeklē bērnudārzu/skolu tur. Tāpēc mamma, Leilana, visu nedēļu ir šeit viena bez savas ģimenes. Ilgi nedomājot es viņai saku – “pēc 20 minūtēm gaidu Tevi savā mašīnā, brauksim uz pilsētu kopā!”.
Un labi, ka tā! Apia pilsēta ir pilna satiksmes, neizdibināmu ceļu, ielu līkloču, karstuma, sveles, jocīga principa luksaforiem (pie sarkanās gaismas atļauts braukt pa kreisi). Es nekad mūžā nebūtu atradusi ne nepieciešamo ielu, ne galveno flea market, ne interneta kafejnīcu! Es nevarēju vien beigt priecāties, ka savu viesnīcu neizvēlējos Apia tuvumā! Lai arī salīdzinoši maza, Apia ir lieisks piemērs visam tam, ko es neciešu lielpilsētās – smacīgums, drūzma, netīrība, mašīnu biezais blīvums un uzskrūvētās cenas. Abas izgājām cauri flea market, kurā es centos atrast kādus suvenīrus saviem mīļajiem, bet… Es nezinu, vai mana karstuma izraisītā dehidralizācija vai tiešām kultūru nesakrītības, bet viss veikalos atrodamais man likās neticami bezgaumīgs. Mākslīgās krāsās nedzīvi ziedi viņiem šķiet neticami skaistas rotas matos un vāzēs uz galda. Kokosriekstu auskari pēc formas ir skaisti, bet izkrāsoti tā, ka es personīgi neredzēju nevienu ietērpu, pie kura tos pievilkt. Mani neuzrunāja itin nekas. Lai arī man patīk Samoa iedzīvotāju krāsu izvēle māju dekorēšanā, kur, piemēram, spilgti rozā mijas ar zilu vai vai spilgti zaļu krāsu, tad viņu gaume apģērbā un aksesuāros gan nelikās tik ļoti pievilcīga… nemaz nerunājot par visur nopērkamajiem t-krekliem ar “gandam style” vīrieti, kas, man arī nepatīk, jo viņš pierāda, ka mūsdienu mūzika ir sasniegusi tās zemāko punktu. Taču zinot, ka maniem latino cilvēkiem krāsas patīk, izvēlējos man šķietami vispatīkamākos kokosrieksta auskarus ar maigi oranžu tradicionālo puķi uz tiem savai meksikāņu Minai un bruņurupučus mīlošajam biologam Sergio no Spānijas kokosrieksta bruņurupuča formu ar S burtu tajā, kas piekarināta ādiņā un liekama ap kaklu. Latvijas mājiniekiem atļāvos nopirkt tikai pastkartītes, tā arī neradot saistību ar nevienu no redzētajām lietām ar saviem mājās palikušajiem.
Un pēc tam laimes stunda internetā, kur arī bez visiem interneta bankas datiem, man izdevās uzildīt savu veco, vēl brīnumainā kārtā darbojošos pirmo NZ simkarti, un nosūtīt garu vēstuli vecākiem. Akmens no pleciem bija noripojis un, uzmeklējot savu šodienas ceļojuma biedreni varējām doties patīkamā Apias nodarbē – viņas ģimenes apciemošanā. Un te nu jāstāsta par Samoa kultūras atšķirībām un īpatnībām. Pirmkārt, viņu atvērtums un gaišums, vēlme izpalīdzēt un absolūts sliktu nodomu trūkums. Tieši tāpēc viņi var atļauties dzīvot bez-sienu-mājās, jo par sliktu darbu izdarīšanu augsto normu un ticības iespaidā, viņi tiek izraidīti no ciemiem. Otrkārt, viņu man smieklīgā tradīcija gulēt uz grīdas. Ik pa laikam ceļa malās ir atrodamas tāda paša tipa bez-sienu-mājiņas, kādā guļu es, un pa ceļam uz Apia un no tās izdevās redzēt nevienu vien nogurušu ķermeni guļam tajās. Arī katras mājas priekšā ieejas vietā ir šāda liela telpa bez sienām, bet ar jumtu, kur ir krēsli un TV ģimenes kopīga laika pavadīšanai un, jā, diendusas gulēšanai uz zemes – bez matračiem un spilveniem! Treškārt, skaistās un vienkāršās baltās kāzu kleitas, kas ir pavisam pretējas viņu kāzu tradīcijām, kas man vēl joprojām ir jāizprot dziļāk, jo Leilana nemācēja savā pamatangļu valodā visu izskaidrot. Viss, ko sapratu ir tas, ka tas, viņas vārdiem, nav tik vienkārši kā mums: baznīca, gredzeni, ballīte. Ceturtkārt, un šodienas novērojumos arī pēdējais punkts, viņu interesantā attieksme pret aizgājušo kapa vietām. Ciemojoties Vaigaa ģimenes mājā, gājām garām lielam betona klucim, uz kura uzstutēts jumts, zem kura žāvējas svaigi izmazgātas bērnu drēbes. Un Leilana ar vieglumu man saka: “šeit ir mana mamma.”. Sieviete, kura no šīs pasaules aizgāja 4 gadus atpakaļ.
Šis stāsts man lika atcerēties par manu piekto šodienas novērojumu – Samoa iedzīvotāju dzīvesveidu un attiecībām ģimenē. Pa ceļam mūsu ašajā skrējienā pēc telefona kredīta septiņos no rīta kopā ar izpalīdzīgo 28 gadus veco puisi, kura vārdu, lai viņš man piedod, neatceros, uzsākām sarunu, kas man lika saprast, ka es tomēr nevaru stūrgalvīgi turpināt visiem kladzināt, ka ceļot var visi, ir tikai jāmāk no daudz kā atsacīties. Stāsts ir šāds:
Pēc kodolīga sava ceļojuma apraksta saņemu ātru reakciju no puiša: “Tu esi miljonāre?!” Uz ko es savā brīvības bravūrīgumā atbildu – “Nē, es daudz strādāju un pacietīgi krāju naudu”. Prasu, cik viņam gadu. 28. Precējies? Nē. Sāku kladzināt savu teoriju par to, ka tad jāizmanto sava jaunība un jāceļo, uz ko saņemu viņa atbildi par to, ka lai arī viņam skauž mana ceļošana, viņš īsti pat neapsver šādu domu. Redz, situācija Samoa ir tāda, ka pat smagi strādājot (lai gan, piemēram, Jaunzēlandē visi norāda uz to, cik Okeānijas cilvēki ir patiesībā slinki, it īpaši Samoa iedzīvotāji), šeit neviens nepelna daudz un visa nopelnītā nauda, kamēr vecāki ir dzīvi un kamēr pašam nav izveidojusies sava ģimene, jāatdod viņiem. Tāpēc galu galā tikpat kā neviens Samoa iedzīvotājs pat īsti nepieļauj domu ceļot. Un pēc tam, pēc sekojošās sarunas ar Vaigaa ģimeni, kuriem ir 4 bērni, es sapratu, kāpēc šejieniešiem ir tik lielas ģimenes. Vecāki skolo savus daudzos bērnus, tērē lielas naudas dārgajās skolās un bērnudārzos, jo zina, ka pēc tam bērnu pienākums būs rūpēties par viņiem, Vaigaa ģimenes gadījumā – bērni, kuri šobrīd mācās papildus angļu valodu, palīdzēs viņiem viesnīcu biznesā.
Tā arī abas pēc garas dienas “lielpilsētā” devāmies atpakaļ savas paradīzes virzienā. Es laimīga, tiekot ārā no stresainās 3 joslu braukšanas pie dzīvelīgi dzīvelīgas satiksmes pa ceļa kreiso pusi, bet Leilana laimīga, redzējusi savu ģimeni. Pa ceļam vēl apstājamies šur un tur papriecāties par burvīgo Samoa dabu (jooopcik! ūdenskritumi un ielajas!) un pēc nepilnām 2 stundām esam atpakaļ mājās pie laimīgiem suņiem un šalcoša okeāna.
Pēc šādas izbraukāšanās un atskārsmes, ka esmu nekam nederīga dienas pirmās puses un pusdienlaika karstumā, esmu pieņēmusi lēmumu rīt vismaz pirmo dienas pusi pavadīt pludmalē, piestrādājot pie sava iedeguma, kas Jaunzēlandes rudenī jau paspējis izplēnēt, un jauniem video materiāliem, ko esmu sasolījusi tētim. Kā arī ceru beidzot tuvplānā noķert pludmalē dzīvojošos krabjus, kas vienmēr mani pamana un pirms paspēju ieslēgt fotoaparātu, ir sāniski jau aizskrējuši tik tālu, ka ne manas acis, ne foto tuvplāns spēj tos saskatīt. Bet nu vakariņās un atpakaļ pie grāmatas lasīšanas.
———————————
Lai arī varbūt daudzi šejienes ceļotāji man nepiekritīs, ievērojot pāris meitenes ielās ar īsiem šortiem vai svārkiem virs ceļgala, es tomēr tiku brīdināta par 1) Samoa iedzīvotāju augstajiem reliģijas standartiem un plikumu neizrādīšanas normām, 2) manis iespējamajiem nepareizajiem signāliem apkārtējiem vīriešiem, it īpaši, ja ceļoju viena. Tāpēc arī nopakojusies savās drēbēs cenšos kaut kā pārciest šo karstumu, jo mazākais, ko vēlos, ir aizskart Samoa kultūras tradīcijas.
es nezinu kur 
Yes! Finally someone writes about site.