Posted in es smaidu, vēl labāk nevar

Būt laimīgai ir viegli!

ImageNu jau kādu laiku savus rītus uzsāku ar domu “You dont choose the life, You live the life” (aizgūts no filmas The Way. Iesaku! (filma)). Pat pēc nedēļas ieilgušās nespējas naktīs pagulēt jaunajā gultā, apzinos, ka katrs rīts nesīs ko jaunu. Jancis, kā jau džentelmenis būdams, ir ļāvis man iekārtoties vien-ar-pus guļamajā gultā, pats tikmēr iekārtojies uz mūsu līdzi ņemamajiem matračiem uz grīdas. Līdz ar to man ir lieliska iespēja katru rītu ripināties no gultas vienas puses uz otru, un, meklējot saules starus aiz loga, ģenerēt jaunas idejas neaizmirstamiem piedzīvojumiem.

Šodien ir tieši nedēļa, kopš esam iepazinušies ar savām jaunajām mājām Pilat dabas parka viducī, un pilsētu Pelussin šobrīd uzskatām par savām jaunajām pagaidu mājām. Dzīvojam mājā ar numuru 24, divu ielu krustojumā un brīnišķīgā ģimenē ar uzvārdu Bonnel. Tā kā Monsieur Bonnel un Madame Bonnel meita šobrīd stopē Balkānos, bet dēls mācās ķīmiju Lyon pilsētā, uz mēnesi esam kļuvuši par viņu jaunajiem bērniem, bet viņi mums – par Francijas Maman un Papa. Vēl mums ir brūni melns kaķis, kura ne vārdu, ne dzimumu nezinām. Mincis pēc savas dabas ir runātīgs, neredzēti mīļš un vakariņu laikā ļoti labprāt aizmieg vai nu man vai Jancim klēpī, nemaz netēlodams savu vienaldzību par to, ka šādā veidā apgrūtina kādam ēšanu. Esam tikuši arī pie pavisam jauniem ikdienas rituāliem. Katru rītu saņemam no Maman zīmīti par to, cikos viņa būs mājās no darba, cikos mazgās drēbes, vai arī to, ka ārā ir saulains. Papa tikmēr visu dienu ķimerējās pa garāžu un gaida savu mīļo Madame mājās. Vakaros, ap plkst. 20:00 mēs visi sapulcējamies pie vakariņu galda. Lieki piebilst, ka vecāki nerunā angliski, bet mēs – franciski. Mūsu saziņa notiek vēstuļu gadījumā ar google translate palīdzību, sarunu gadījumā – uz sajūtām, pirkstu bakstīšanu vai emociju rādīšanu uz sava ķermeņa. Tāpēc mums lieki noder ikvakara ziņu pārraide franču valodā kopā ar franču vecākiem, kas kaut ko pakomentē, parāda. Esam iemācījušies, kā franciski izskan tādi vārdi, kā lietus, saule, futbols, Parīze, labi, Pelussin, vīnogas, vinogu lasītāji u.c. Paši gan kautrīgi esam apstājušies pie “Bonjour!“, “Merci beaucoup!” un “Bonsoir!“. Neesam gan sajūsmā par franču virtuvi, bet pats ēšanas veids gan ir apskaužams. Šķiet, ka patiešām ar katru savu soli franči parāda to, kā bauda dzīvi. Nesteidzīgi un lēnām jāapēd zupa, salāti vai kādas citas vieglas uzkodas. Pēc brīža Maman jau pieceļas un skrien uz virtuvi – galdā tiek likts cepetis. Pēc mirkļa Maman jau ir kājās un mūsu šķīvjos gozējas gaļa. Vēders pilns, bet Maman jau nāk no virtuves ar jaunu šķīvi – pilnu dažādu sieru un smaidot saka “Fromage!” No siera atteikties nevar, tas ir manām garšas kārpiņām visslielākais prieks. Bet kā lai atsakās no ikvakara turpinājuma – dažādām kūkām?! Mūsu franču Maman ir sieviete dieviete (patiesībā, kā visas pasaules Mammas!) – strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, bet paspēj gan drēbes izmazgāt, gan dārziņu apkopt, gan visus šos cepešus un kūkas sacept, kā arī piezvanīt sievietei, kas māca angļu valodu, lai ar telefona un tulka palīdzību apvaicātos, kā mums klājās, ko mēs vēlamies brokastīs ēst un kā mums darbā klājās.

ImageSavas dienas, kad nav jāstrādā, esam pavadījuši pārgājienos un izbraucienos, es vēl papildus izmantoju nemainīgo dzīvesvietu, lai vakarus pavadītu izskrienoties. Tā mēs esam izstaigājuši krustu šķērsu tuvākos gājēju ceļus un šodien ar mums piešķirto mašīnu aplūkojām arī tuvākās pilsētas, kas arī ir bagātas ar kalniem, skaistām akmens mājām un apbrīnojamu vēsturi. Mūs visur pavada kalnu līkumainie ceļi, vīnogulāji gar ceļa malām un saules apspīdēts mašīnas panelis. Šķiet, ka Francija kļūst arvien mīlamāka, it īpaši tās klusajos laukos, kur ir mājīgas beķerejas, smaidīgi cilvēki un tāds miers un klusums, ka šķiet, ka viņiem nekad neradīsies vajadzība paplašināt braucamos ceļus. Un pat bildes nespēj nodot to īpašo auru, kas pārņem ķermeni, lūkojoties uz kalnu grēdām un pilsētām zem mūsu kājām. Pastāvīgi ir sajūta par iespēju lidot un spārniem, kas nekad neaplūzt – pie katra kritiena šeit ir kāda cita iespēja, pie kuras pieturēties un ko izvēlēties. Baibiņai vienmēr ir bijusi mīlestība uz šo zemi, bet es līdz šim vienmēr tikai domīgi nogrozīju galvu un nesapratu, ko gan mīlestības cienīgu var atrast Eiropā (ja neskaita Latviju!). Taču šobrīd es arvien vairāk saprotu, ka Fracijas romantiku nav iespējams novērtēt 12 gadu vecumā, kad tikai miglaini atceros kāpienu Eifeļtornī, vai dzīvošanu Alpu ieplakā Gap’ā. Francija ir jājūt apzinīgā vecumā, kad interesē daba un vasaras ziedu smarža, nevis tuvākā Disnejlenda (ko toreiz tāpat nogulēju un neredzēju).

ImageBet par pašu galveno runājot, par to, kādēļ mēs vispār esam parakstījušies uz lokācijas nemainīšanu vismaz mēneša garumā. Francijā mēs esam ieradušies kā sezonas darbinieki tieši uz vīnogu novākšanu. Pirms došanās šurp, mēs paspējām saklausīties dažādus stāstus par to, cik smags darbs šis ir. Par nepieciešamajiem cimdiem, ceļgalu aizsargiem, krampjiem rokās un  apbruņošanos ar milzīgu pacietību. Kāda ir patiesība? Pēc stundas-ar-pus strādāšanas mūs aicina pauzē. Jau 9:30 no rīta strādniekiem tiek piešķirts vīns, bagete, siers un ūdens. Pēc apreibinošas pauzes vēl stunda-ar-pusi strādāšanas un, pat nepaspējot piekust, visus jau sēdina mašīnā un ved atpakaļ uz fermu pusdienās. Un pusdienas! Galds lūzt no vīna. Tostiem. Un franču stila 3 ēdieniem vienas ēdienreizes ietvaros. Un pēc tam, no vīna runātīgie strādnieki tiek vesti atpakaļ uz vīnogulājiem, kur tad nu dziedot un svinot darba dienu iespējams nenogurstot turpināt strādāšanu. Tie ir smiekli, izberot savas salasītās vīnogas Nesēja lielajā vīnogu kastē, kad vīnogas krīt garām, tie ir dubultsmiekli, kad lasot vīnogas stāvā kalnā, kājas slīd un ir iespējams ar visu savu vīnogu spaini ripot 10m garā nogāzē, mājot saviem kolēģiem smieklīgas ardievas. Cilvēki ir krāsaini – sākot ar čīlieti Bendžaminu, meiteni no Izraēlas ar neredzēti skaistām un dziļām brūnām acīm, lustīgu pāri horvāta un francūzietes apvienojumā, franču jaunieti, kas pelna naudu, lai dotos pasaules apceļošanā un filmu veidošanā un visbeidzot ar maz-angliski-runājošiem citiem francūžiem, kuriem pat internacionālais vārds Linda ir kļuvis par Vendu. Un tā nu mēs ar Jancim varam viens otru izjokot. Es pastiprinu Maman domas par to, ka Jānis ir patiesībā Žanis (franču izrunā), bet Jancim ir visas iespējas mani vīnogu fermā visu priekšā saukt par Vendu.

Tā nu es te svinu. Un domāju, vai maz kādreiz vēl spēšu stāvēt uz vietas. Jo šis ir dzīvesveids. Ne tik daudz ceļošana, kā pati dzīves svinēšana, izbaudīšana, piedzīvojumu meklēšana un jaunu cilvēku iepazīšana. Lai arī vēl esmu šeit un iemīlu Franciju, jau kopš vakardienas domās esmu sakrāmējusi somu par jaunu un stāvu Frankfurtes lidostā uz iekāpšanu China Airlines Airbus’ā ar numuru 340 Taivānas virzienā. Un pēc 12h pataigas pa Taipeju jau stāvu nākamajā iekāpšanā ar galamērķi Jaunzēlande. (Šis skaistais notikums, saskaņā ar biļeti manā e-pastā, notiks 30. novembrī)

Es vēl joprojām jocīgi nolūkojos cilvēkos, kuri man saka, ka es esmu drosmīga, ja esmu ko šādu uzsākusi savā dzīvē. Ka nepieciešama drosme pamest visu un doties tālēs zilajās. Bet mēs ar Janci smejamies – mēs neesam drosmīgi. Mēs esam vislielākie dīkdieņi pasaulē. Drosmīgi ir tie, kas spēj noturēties savos darbos par spīti nepatikai pret tiem, vai dzīvot savu dzīvi par spīti stagnācijai un rudens depresijai. Mēs izvēlējāmies vieglāko, bet SKAISTĀKO ceļu – mana tēta vārdiem sakot – kļūvām par Tālbraucējiem.

Image
Rīt no rīta pajautā sev “ko es šodien patiesi vēlos?”. un piepildi to.

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

3 thoughts on “Būt laimīgai ir viegli!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s