divdesmit (kurš?) septembris

Tīri spēlējoties ar vārdiem šodien darba laikā, uzradās vēlme salikt vārdus kopā un uzrakstīt paliekošu atmiņu par to, kas jaunāks, smaržojot Francijas gaisu.

Vēl joprojām esam mājā ar numuru 24, strādājam, atpūšamies, pastaigājamies un darām visu to, ko esmu jau pieminējusi iepriekšējā ierakstā. Bet vakardien atskārtām, ka esam šeit nu jau 2 pilnas nedēļas. Un prom no mājām esam jau 19 dienas. Kas tad tas ir? Bet tad, ja palūkojas atpakaļ, atkal jau viss ir griezies kājām gaisā, atkal jau ir dažādas sapratnes sastaptas un tie cilvēki.. tie cilvēki, kas sastapti, ir nesuši neaizmirstamu piegaršu dzīvei. Šķiet, ka ne Jancis, ne es vairs nespēsim būt tie paši cilvēki, kas bijām iepriekš. Es vismaz noteikti nē. Esmu sasūkusies tik daudz dzīves pieredzes, sajūtu, motivācijas un iedvesmas, ka man šķiet, ka, atgriežoties Latvijā, es varēšu eksplodēt no enerģijas un tiem sapņiem, kas piepildāmi.

Bet kāpēc tieši šodiena bija baudāma? Jo šodien es no malas paskatījos gan uz sevi, gan Janci un sapratu, ka ikdienā tie paši muļķi vien esam. Divi dzīves baudītāji, kas ir izrāvušies no savas komforta zonas un turpina savu dzīvi izdzīvojot, nevis vienkārši eksistējot. Es, piemēram, dienas pirmo daļu pavadīju domājot visādus iespējamos variantus, kādēļ šodien pārmaiņas pēc mums ir nevis jālasa vīnogas spaiņos, bet gan jāplēš lapas nost no stādiem (jo manā uztverē katrai lietai, ko daru, ir jābūt kādam iemeslam (arguments “man vienkārši ļoti gribās” arī der!), bet šodien franči nemīlēja runāt angliski* un, kā vienmēr, mums netika nekas paskaidrots). Aizdomājos gan par dabu, gan reāliem iemesliem, bet paliku pie apgalvojuma, ka tas gluži kā filmā The Karate Kid, kur skolotājs pirms ļaušanas puisim kauties, lika krāsot sienas un sētu, tā arī mums – pirms tikšanas pie vīnogu lasīšanas, mums kaut kādā mistiskā veidā jānobriest pašai ražas novākšanai ar lapu raušanu (patiesais iemesls ir vīnogu atbrīvošana no lapām, lai tās tiktu pie saules gaismas un ātrāk nogatavotos). Bet dienas otro daļu pavadījām mētājoties ar vīnogām, velkot viens otru uz zoba un nekautrējoties aizsmejot vīnogu lauku. Es saku – muļķi. Un tas man arī visvairāk patīk, ka mainās vietas un apstākļi. Bet cilvēku patiesais “es” paliek pie pamatvērtībām. Un par visu visvairāk es cilvēkos novērtēju vienkāršību, spēju būt pašiem sev un nekautrēties no savām emocijām, muļķības un vēlmēm.

Un nu, pēc labas darba dienas un izšķērdīgas našķēšanās ar sieru, mums ir piešķirtas trīs brīvas dienas. Jancis spiedīs man skatīties Lord of the Rings. Pēdējā laikā cilvēki pārāk bieži piemin šo filmu, pat mana mamma zina to, turklāt, kā Jancis apgalvo, nav iespējams doties uz Jaunzēlandi, nenoskatoties filmu, kas filmēta tās burvīgajā dabā. Tā nu šķiet, ka vismaz šovakar es uzzināšu, par ko visi cilvēki tik ļoti jūsmo, skatoties šo filmu, bet negalvoju, ka man tā patiks. Man patīk fantāzija savā galvā un savās domās, ne tā, kas izkrāšņoti ekranizēta manā priekšā. Filmu jomā esmu klasiska, vienkārša un pat garlaicīga – palieku pie komēdijām un romantikas.

BAUDAM, labi? citādāk nevar.

* smieklīgi mums te ar francūžiem iet. Lielākā daļa runā minimālu angļu valodu, citi – ne drusku. Elīnai ir taisnība par frančiem un vīnu – runātīgi viņi ir pateicoties vīnam. Un tā arī mūsu kompānijā – ar mums lielākā daļa sāk runāt tieši pēc pusdienu pārtraukuma, kad galds ir lūzis no garšīgā vīna daudzuma. Bet lielāko daļu no runātā tomēr nav iespējams saprast, jo viņu basic angļu valoda ir .. ļoti basic. Tā, lūk, vienā dienā, piemēram, uz atvadām francūzim teicu “hey, see You on Monday, bye!“, uz ko saņēmu smaidu un mīļu “Thank You!“. Cits francūzis šodien lika kopā spāņu un franču vārdus, lai pastāstītu, ka lapas no vīnogu stādiem raujamas tikai mazliet. Bet visi kā viens viņi nezina vārdu Latvia. Viņiem ir tikai Lettonie. Bet arī pēc franciskā Latvijas nosaukuma, vairuma acīs izlasāms “kur tāda valsts ellē ratā vispār atrodas?!“