Ar mūžīgo skaņu – Latvijas Radio 2 šlāgeriem – Krīstīnes mājās, abas runājam, smejamies un atceramies, slapinot acis un kabatas lakatiņus. Un ne jau aiz skumjām. Bet aiz laimes, ka dzīvē izdevies atrast tādus cilvēkus, kurus žēl neredzēt uz vēl sazin-cik mēnešiem.
esmu pilnā epikējumā atkal sakrāmējusies un šobrīd kājas izslējusi pār dīvāna malu, sagaidu saules rietu un savu pēdējo nakti Latvijā. Šis mēnesis ar pusi ir bijis viskrāšņākais laiks! Ar tādām kolorītām emocijām un piedzīvojumiem, kas vēl ilgi manu sirdi sildīs, esmu mēneša laikā izdzīvojusi tāāāāāāādu vasaru! Karstu, lietainu, traku un kājam pa gaisu. Ne mirkli uz vietas, mūžīgā skrējienā. Man tik silti domāt par to visu, kam izgājām cauri ar saviem tuvajiem un tiem, kas pieklauvējuši pie manām dzīves durvīm arī pavisam negaidīti. Man bija patiess pieks Jūs visus satikt, uzrunāt un apmīļot!
Paldies, ka esiet man! Šī ir publiska atzīšanās manai mīlestībai uz Jums un manu dzīvi!
Au revoir! :*
,
es nezinu kur 