Posted in es smaidu, esmu ceļā, uh! kāda pieredze, vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

kā aizmukt no pilsētas un piemukt pie ziloņmātes

blog1Tā kā zinājām, ka esam Bankokā, Indijas vīzu gaidīšanas procesā, pazaudējuši laiku un samazinājuši brīvo dienu skaitu (līdz lidojumam uz Indiju un Elīnas kāzu datumam), pieņēmām lēmumu koncentrēties uz Kambodžu un sūri grūti teikt “Vjetnamas un Laosas apskatei. Citādāk būtu pavadījuši savas dienas mūžīgos autobusu pārbraucienos un iztērējuši simtus vīzu pirkšanu avantūrās. Un tā kā tādējādi ieguvām 3 kvalitatīvas nedēļas Kambodžas apciemošanai, zinājām, ka tēmēsim uz visu tās reģionu apskati un iepazīšanu.
Bankokas kā lielpilsētas drūzma bija tā pieriebusies, ka bez jebkādām šaubām pieņēmām lēmumu doties uz laukiem. Un uz ilgu. Bet uz mūsu ieplānoto mērķi – Sen Monorom – kas vietējiem zināma kā Kambodžas mežonīgie austrumi, jādodas caur galvaspilsētu Pnompeņu. Tāpēc pat bez liekiem jautājumiem zinājām, ka tur paliksim tikai uz īsu nakti un ar saules lēktu jau dosimies autobusa virzienā un Sen Monorom meklējumos.
blog2Pnompeņa šķiet vēl milzīgāka un haotiskāka kā Bankoka. Visi brauc visur, bāžas virsū (jo, protams, mēs esam tik vien, cik staigājošas dolāra banknotes) un smakas šķiet spēcīgākas un uzmācīgākas. Un, protams, izrādās, ka savas kopmītņu gultas esam norezervējuši tieši uz tūristu ielas, kas kūsā no naktsdzīves, dārgiem restorāniem un neatlaidīgiem pārdevējiem. Saraucām savus snīpjus, nolikām mantas uz gultām un devāmies klusuma meklējumos.
Un tā vienmēr ir patiesa bauda atrast kaut ko, kas nav pārdārdzināts tūristu dēļ un kur jāsazinās zīmju valodā, jo vietējais cilvēks nav rūdīts tūristu apšmaucējs. Tā arī mēs klusā ieliņā ieklīdām veģetāriešu bistro, kur iznašķējāmies ar patiesiem labumiem. Un tur arī gavilēdami sapratām – mūsu zemēs tik ļoti dārgais tofu (tāds kā siers, darināts no sojas pupiņām, proteīna bagātuma dēļ kalpo kā gaļas aizstājējs) Kambodžā maksā kapeikas!!!
Tā arī priecīgiem, tofu pilniem punčiem devāmies pie miera, gatavi nākamās dienas agrajiem piedzīvojumiem.
Modinātājs noskanēja tieši 5.02 no rīta, jo mūsu gaidīja 2km pastaiga naksnīgās (bet ne tukšās. Kambodžieši vispār guļ?!) Pnompeņas ielās. Un autobusa atiešanas laiks – 6.30. Tāpēc, apbruņojušies ar karti, sausiņiem un mazā iepakojuma suliņām brokastu devai, cēlām augšā viesnīcas darbinieku, kam ilgi nācās skaidrot, ka gribam pamest viesnīcas telpas un ja viņš neatvērs nožogojumu, mēs varam nokavēt autobusu. Un izspurguši brīvībā, aši vien gājām autobusu kompānijas virzienā.
5.45. Stāvam norādītajā adresē. Bet mūsu priekšā autobusa vietā guļošs jauneklis kazino (!) priekšā.
khm…khm” cenšos krekšķināt, cerībām, ka jauneklis uzmodīsies. Nekā. “Goodmorning!“* cenšos paaugstināt balss tembru. Nekā. Nu jau arī Serhio sāk iesaistīties krekšķināšanā un pēc neveiksmīgiem mēģinājumā nekas cits neatliek kā bakstīt guļošo princesi, cerībā, ka cilvēks netiks pārlieku pārbiedēts.
Un, protams, firma esot pārvākusies un tikai vismazāk runājošais Kambodžietis zina, kur tā ir tagad, bet arī tad, viņa apaļīgais pirksts uz mana gps ekrāna telefonā jauno autobusa firmas adresi rāda tikai aptuveni. Un tā arī uzsākās mūsu 2h blandīšanās pa Pnompeņas ielām, apvaicājot visus iespējamos cilvēkus un vienu un to pašu ielu izstaigājot 3 reizes ar visām savām smagajām somām. Galu galu panikā atradām beidzot kādu interneta kafejnīcu, kurā tikām pie virtuālā telefongrāmatas saraksta un pavisam īstās firmas adreses (tiesa gan šajā visā periodā Serhio bija aizklīdis meklēt atbildes Pnompeņas ielās, bet man, atrodot adresi internetā, nācās stāvēt pie interneta kafejnīcas ieejas durvīm un skaļi kliegt viņa vārdu, nemaz nezinot, kur viņš ir, jo man netika atļauts iziet no telpām nesamaksājušai. Bet maks taču pie Serhio!). Autobuss nokavēts. Karstums un izsalkums sagaidīti. Bet vismaz galu galā varam beidzot doties savā kaunpilnajā izgājienā pareizās adreses virzienā.
Un dzīve taču ir skaistos kritienos un kāpienos. Nokavētā autobusa un it kā nākamā autobusa 3h stundu gaidīšanā, kas sekmētos Sen Monorom vēlā ierašanās laikā nakts laikā, vietā iegūstam ziņu – nākamais autobuss atiet pēc 5 minūtēm un tajā tieši 2 brīvas vietas! “Noooopietni?!“, abi stāvam viegli pavērtām mutēm un nespējam noticēt savai veiksmei. Un tā nu esam pavisam īstā mūsu pirmajā Kambodžas mini busiņa piedzīvojumā (par tiem gan vairāk citu reizi) ceļā uz mūsu izsapņotajiem laukiem un vientulību.
blog3Un te nu mēs bijām. Tiešām nekurienes vidū. Pilsētiņā ar kalniem šur un tur, bet galvenokārt – plašumu. Kambodžā neredzētu tik pat kā mieru un klusumu. PARADĪZE.
Lai arī norijām krupi par to, ka solīto džungļu vietā mums ir izcirsti meži un bezgalīgs sausums, vislielākais prieks bija par uz 4 naktīm izīrēto mazo būcenīti un daudzsološo vietējo dzīves iepazīšanu un izdzīvošanu.
blog4Un tā nu mēs nodevāmies bezgalīgai miera un dzīves baudīšanai ar mūžīgi garšīgajām khmer virtuves brokastīm, pusdienām un vakariņām, ar putniem kokos un to mūžīgo sausuma oranžo krāsu visapkārt, ar cilvēku masām priekš mums, bet mazumu – viņiem, ar vietējo tirgu un tā dzīves un ikdienas ritējumu pārdodot visa veida preces no agras rītausmas līdz saules rietam. Sen Monorom mūs valdzināja visos tās priekos un netikumos, visā tās netīrībā, bet absolūtā dabiskumā un labsirdībā.
blog5blog6blog7blog8Savā pilnīgajā mierā un laimē vienā no savām lauku brīvdienām noīrējām motociklu un devāmies savā pirmajā motoristiskajā pārbraucienā. Redz, Sen Monorom vairāk lepojas ar tās apkārtnes labumiem, nekā pašā pilsētā redzamo. Tāpēc devāmies savos 70+km piedzīvojumos un mākslīgā iedeguma – oranžo smilšu pārbagātības – meklējumos. Pa kalniem un lejām, ar pārredzamu dabu pa labi un pa kreisi. Fannntastika!
blog9Busra ūdenskritums – 37km attālumā esošais brīnums mums visu laiku paliks saistīts ar divejādām izjūtām – ar patieso dabas skaistumu, bet peldošajām plastmasas pudelēm tajā; ar bezgala mīlīgo izjūtu par vietējo nākšanu ar ģimenēm piknikos un mājīgo paklājiņu izklājumu visiem nogurušajiem dupšiem, bet mūsu jocīgajām emocijām un trīcošajām rokām pēc diezgan amizantā, bet absolūti nevajadzīgā kritiena ar mocīti. Galu galā vieta kļuva par lielisku vietu spēku atgūšanai ar mierīgo papusdienošanu, vērojot vietējo onku mazgājoties ūdenskrituma uzlādējošajā ūdenī.
blog10Kafijas plantācija – vieta, kur oranžās smiltis pēkšņi nomainījās absolūtā zaļumā un patīkamā ezera radītā veldzējumā. Pirmā vieta Kambodžā, kur mēs bez maksas varējām klaiņot citu cilvēku neuzbāzībā pa kafijas plantācijām, baudot smaržas un klusumu. Un, protams, mmmm, neiztikām bez svaigas melni melnas kafijas nogaršošanas uz ezera uzceltajā plantācijas restorānā. Spēles ar kaķiem, spēles ar vārdiem un spēles ar emocijām tādā pasakainā klusummiera stadijā.
blog11Samnah Sdaik ūdenskritums – iztraucēdami vietējos jauniešus viņu piknika laikā, abi viegli ķiķinādami kāpām lejā no stāvas nogāzes, ķerdamies pie koku saknēm, turot līdzsvaru, un lūkojoties apkārt pēc kādiem savvaļas dzīvniekiem. Lūk, cik nomaļa un patiesa šī vieta šķita. Tāds Dieva pamests nostūris, ar koku saknēm čūsku līkumos un kokiem, kas karājas virs Tavas galvas pārpilnā misticismā. Tiesa gan, sausuma sezonas iespaidā, putnu vietā dzirdam tik vien, cik ūdens šalkoņu un vietējās ģimenītes sarunu. Bet vēja radītās koku zaru un lapu plivinošās skaņas mūs aicina nestāvēt tikai ūdenskrituma tuvumā, bet uzdrošināties kāpelēt pa akmeņiem un paieties vismaz puskilometru turp un atpakaļ džunglīgās avotiņa krācēs. Ak, romantika!
blog12blog13Vēl pirms ceļa mājās, uzrāpušies atpakaļ uz ceļa, pavisam pārsteigti un priecīgi novērojam vietējo ģimenīti uzlecam uz moča un aizbraucam .. ar viņu mazo brālīti – mērkaķi – uz viena no dēla pleciem, mīlīgi apķērušos ap viņa galvu. Smieklu pilnas skaņas caur lūpām, bet mazā greizsirdība caur acīm! (bildē tas mazais kukainis brūnīgais ap puiša galvu ir šis mērkaķis)
blog14Un tā nu arī pienāca mūsu mierīgo brīvdienu beigas un pakojām mantas, lai izvāktos no sava mazā bunkurīša (kurā, starp citu, ne vienu reizi vien izbaudījām elektrības vispārējo pazušanu visā ciemā un līdz ar to sveču un agrā miega piedzīvojumus) un .. dotos vēl lielākā mierā un labsajūtā. Pavisam īstos džungļos pie pavisam īstiem ziloņiem.
blog15Mondulkiri projekts ir kāda austrāliešu vīra radīts projekts Kambodžas mežu un ziloņu saglabāšanai. Tā vietā, lai, izmantojot ziloņus, tikai nopelnītu naudu sev (kā to dara citas tūrist-ziloņ-organizācijas), šis projekts norisinās mežā, kura zemes tiek izīrētas no 24 ģimenēm, tādējādi pasargājot mežu no tā izpārdošanas vieglas peļņas meklējumos un tā pēcākas izciršanas (un ticiet man, te tiešām vairs nav daudz mežu palicis. visa zeme tiek pārdota vjetnamiešiem vai taizemiešiem, kas mežus izcērt un padara tos par lauksaimniecības laukiem). Kā arī tā vienīgie ziloņveidīgie dalībnieki – 2 ziloņmammas – šeit ir tādā kā pensionēšanās mājā. Viņas arī tiek īrētas. Īrētas no saimniekiem, kas viņas reiz ir pārmocījuši un vēl joprojām mocītu ar tūristu pārvadājumiem vai smagiem meža darbiem, ja vien šī organizācija nepiedāvātu līdzvērtīgu naudas summu apmaiņā pret ziloņu palaišanu pensijā. Tāpēc šī tūristiskā aktivitāte kļuva par mūsu visdārgāko kaprīzi, taču netika nožēlota ne mirkli, jo mums ne tikai maģisks siltums iekrita sirdī, bet arī nauda, ko samaksājām, nonāca labās rokās un saudzīgos nolūkos.
blog16Un tā par mūsu divu dienu mājām kļuva džungļi. Ar ziloņu piebarošanu ar banāniem pirmās dienas agrā rītā (nē, jāšana uz ziloņiem nenotika, jo gan mēs, gan šis projekts iestājas pret šādu tūristu ziloņu izmantošanu. Tev tās ir 5 minūtes laimes, bet zilonim vairāku simtiem minūšu mokas bez kārtīgas paēšanas un atpūšanās) un kārtīgu apmazgāšanu pusdienlaikā.
blog17Viss pavisam skaisti un vienkārši – ziloņmamma iekārtojas svaigajā ūdeni, notupstas un tev jādodas pie viņas un rūpīgi jāapmazgā tās āda netīruma un insektu radīto iekaisumu novēršanai. Viņa tikmēr laipni šūpojas ūdenī, izbaudot veldzējumu un gādīgās tavu roku kustības. Tāds maģisks un sirsnīgs mirklis, ielūkoties viņas acīs un redzēt viņas snuķi, paceļamies virs ūdens virsas. Tāda maģiska ir tā daba, ja vien mēs spējam paklusēt un ieraudzīt tās patieso seju un izbaudīt visu to, ko tā sniedz.
blog18Vakaru un nakti mēs pavadījām šupuļkrēslos, ietinušies segās un šūpodamies pār džungļu koku galotnēm absolūtā klusumā un brīvībā no civilizācijas radītiem trokšņiem. Tikai ar pāris putnu tuvumu un noteikti paslēpušos dzīvnieku esamību. Un kā lai tu nemīli dzīvi pārākajā pakāpē, ja reiz ir sniegta iespēja dzīvot un galvenais – izdzīvot – visas tās neierastās situācijas tik ļoti skaistā gaisotnē. Un kā to visu sasniegt? Teikšu atklāti – sapņojot. Un esot izsalkumā pēc sapņu realizācijas.
blog19Nākamās dienas rītā, modušies ar pirmajiem saules stariem, vilkām skrienamās kurpes kājās un devāmies mūsu 11km piedzīvojumā caur džungļiem, lauksaimniecības laukiem un vietējiem ciemiem. Diemžēl, jau iepriekš pieminētās sausās sezonas dēļ, nekādu dzīvnieku bagātību neredzējām. Pāris milzu (un ar milzu es tiešām domāju MILZU) vāveres, ķirzakas, lāču nagu nospiedumi un dažnedažādi putni. Bet cerētās čūskas un mērkaķi palika citai reizei …
blog20blog21Tā arī pilnīgi laimīgi un pilni miera radītas iedvesmas, mēs atgriezāmies Sen Monorom 5. februāra pēcpusdienā un pēc kopīgām vakariņām ar mūsu citiem četriem pastaigu biedriem, devāmies pie patvaļīga miera, atgriežoties ērtās gultās, bet neaizmirsdami to sajūtu, ko sniedz ieskatīšanās pavisam aptaustāma ziloņa acīs. Mēs gājām gulēt, lai mostos vēl vienā agrā rīta stundā un dotos tālākos piedzīvojumu meklējumos. Šoreiz – pie upes delfīniem mazi mīlīgā Mekongas upes pilsētā Kratie. Bet par to, kā vienmēr, citreiz, mans dārgais lasītāj!
blog22_____________________________________________________________________
*Labrīt!

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

3 thoughts on “kā aizmukt no pilsētas un piemukt pie ziloņmātes

  1. Pilnīgi nejauši “uzgāju” šo blogu, un tā jau visu dienu pavadīju “ceļojot” pa Āziju. Es apbrīnoju cilvēkus ar prasmi ceļot šādi,nebaidīties un piepildīt savus sapņus. Šī ir interesantākā un iedvesmojošākā lasāmviela! Paldies un veiksmi turpmākajos ceļojumos!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s