par tām mīlestībām

Pēc karstas un miglainas dienas Ķīnas ielās un pēc tam mistiski it kā piedzīvota, it kā nepiedzīvota lidojuma uz Oklandu, 16. septembrī beidzot (protams, ar papildus piņķeri pasu kontrolē, sarunām ar imigrācijas dienestu un pēc tam, šķiet, ka mūžību paņemošu, bagāžas pārbaudi) atkal jau spēru savus soļus pār Jaunzēlandes robežu. Tik pat laimīga, tik pat satraukta kā pirmo reizi. Bija iesākusies mana ceļojuma otrā sezona “Neziņa“.
Un Tev var šķist, ka tikai Parīze atstāj neaizmirstamu un noslēpumainu šarmu. Bet patiesībā, Latvija un Rīga man sagrozīja galvu visaugstākajā pakāpē un tāpēc papildus visam vēl īsti neatguvusies no Turcijā un Ķīnā piedzīvotā, es uz Waiheke salas jutos sveša. Tumšas ielas, peļķēm noklāta piemājas terase, pienākumi, tukšs naudasmaks. Mīlami cilvēki, bet nemīlama situācija, kādā man viņi jāuzlūko. Kopā ar savu jetlag (ķermeņa stāvoklis pēc gariem pārlidojumiem, kas pieprasa 24h miegu un nav spējīgs pat uztaisīt sev rīta kafiju) abi neizpratnē lūkojāmies apkārt un minējām mīklas par to, kur tad es patiesībā esmu nokļuvusi un kurp mani vedīs mans turpmākais ceļš.
Pavisam ironiski vai arī pašsaprotami, bet pāris dienu laikā mans ceļš mani aizveda atpakaļ laimē, es atguvu veselo saprātu un pats galvenais – sirdsmieru un pacietību. Iemācījos stādīt jaunus vīnogulājus (pēc 1500 mazajiem koku stobriņiem pieskaitu sevi pie mazliet vairāk kā amatiera) un pierādīju saviem priekšniekiem, ka esmu viņiem ne vien māksliniece, bet arī vīna darītavas un vīnogu lauku menedžere un uzraudze. Vīnogu sakņu atšķirības, stādīšanas īpatnības, augšana un kopšana kļuva par manu jauno ikdienu.
Manas drēbes bija sasūkušās vīnogulāju specifiskās smaržas un starp cīņām ar pienākumiem un miegu es saņēmu pavisam konkrētu piedāvājumu no priekšnieka puses – palikt Jaunzēlandē uz vēl diviem gadiem. Visu ceļu mājup, nokodījusi apakšlūpu, apzīšlājusi jakas lenci, pirmo reizi neapsveicinājusies ar pāri-ielai-kaimiņu-suni, es pateicu “jā” un devos nedēļu garā ceļojumā, lai, ne tikai mutiski, bet arī emocionāli pateiktu “hello” un pieņemtu “goodbye“.

Jaunzēlande ir ar pāris (bet absolūti rūpīgiem) otas triepieniem gleznota zeme. Absolūti perfektas līnijas, izcilas krāsu gammas un neaizmirstamas slepenas (un dažkārt pretlikumīgas) guļvietas dabā. Dārga, jā, bet pilnīgi absolūti aizraujoties kaut vai ar braukšanu pa auto ceļiem, ir iespējams sasmelties tādus dabas skatus, kas vēl ilgi neatstāj sapņus novārtā. Kalnu nogāzes un pakājes, zaļumzaļa zāle un aitas, govis, kas visos savos brūnum-baltum-melnum toņos netraucēti ganās laukos, vulkāniski termālie brīnumi, zilzaļdzirdi ezeri, apbrīnojami putni, sērfotāju pilnas pludmales un māksla cilvēkos, dabā un pat pastakastēs.
Un lai vai arī cik vai necik situāciju aprakstošs ir šis stāsts, tas patiesībā ir vārdos iepīta atzīšanās. Manai mīlestībai pret Latviju un maniem mīļajiem tajā. Un tam kā man šobrīd ir jāsaka stingrs “nē” un “attā” uz nenoteiktu laiku. Manai mīlestībai uz ceļošanu un mākslu, kas pagriezusi manu dzīvu pavisam citā dimensijā un iemācījusi man teikt “sveiki“, “jā“, “es nebaidos“. Un pavisam citai manai mīlestībai, kas, pavisam nejauši Whakamaru absolūtas nebūtības apkaimē, pārslīdēja pār manām lūpām. Un kas pāris dienu laikā bija spiesta pateikt arī “attā“.
Jo dzīve ir mīlestība. Lai arī cik cilvēks savā būtibā spēcīgs nebūtu, viena roka labāk sadarbojas ar otru roku. Un viena kāja labāk skrien, ja blakus ir otra kāja atpūtas mirkļiem. Un kā gan labāk izdzīvot ikdienu? Ja ir visas dzīves mīlestības visapkārt – dzimtenes, darba, dzīves un sirds mīlestības.