Indijas dzīve košumā – visa iesākums un kāzas

Nu jau pagājuši 8 (wow!) mēneši, kopš atgriezāmies Eiropā. Bet meklējot iedvesmu grāmatas rakstīšanai, pastūmu malā savas bloga aktivitātes, neuzrakstot par pavisam svarīgu ceļojuma posmu – Indiju. Lai arī Indija bija paredzēta kā tikai vidus punkts starp Dienvidaustrumāzijas piedzīvojumiem un atgriešanos Eiropā, galu galā tā kļuva par mūsu ceļojuma odziņu: bagātu piedzīvojumu, emociju, smaržu, garšu, kultūras, krāsu un vēl, un vēl. Indija mūs savaldzināja ar savu absolūto dažādību un tādu haosu, kas tikai Indijā spēj radīt zināmu mieru. Aizver acis, iedomājies mašīnu rūkoņu un pīpoņu, iesmaržo karija asumu nāsīs, iztēlojies netīrību, haosu, tumsnējus cilvēkus visa spektra krāsu apģērbos, un tad ieraugi to lēnprātīgo govi grīļojamies no vienas puses uz otru, savā gaitā radot visā absolūtu mieru. Tāda ir Indija. Un vēl vairāk!
New Delhi mēs ieradāmies naktī no 16. uz 17. februāri. Nobrīnījušies par minimālo bagāžas pārbaudi un lidostas vienkāršumu, drūzmējāmies ārā no lidostas. Pateicoties vēlajai nakts stundai, Indija mūs lutināja ar salīdzinoši mazo cilvēku skaitu, bet mana blondā galva pavisam ātri vien sāka just spiedienu pat no minimālā cilvēku skaita daudzuma. Kamēr mēs pacietīgi gaidījām manas sirdsmīļās Elīnas un viņas Pawan ierašanos, tiku no visām pusēm emocionāli brīdināta – šis ceļojums būs ne tikai interesants, bet arī lūriķu pilns.
Mēs Indijā bijām ieradušies, atsaucoties pavisam spontānai vēlmei un uzaicinājumam būt kopā ar Elīnu viņas īpašajā kāzu dienā. Tā kā mums, vēl Jaunzēlandē esot, bija āķis lūpā uz ceļojumiem un man īpaša vēlme satikt kādu mīļu un pazīstamu seju, mēs pavisam ātri šim piedāvājumam piekritām, un Dienvidaustrumāzijas ceļojums, kā arī došanās uz Latviju, tika plānoti ievijot visā iekšā 21. februāri un Elīnas kāzu dienu. Pie viena nolēmām biļeti uz Vāciju iepirkt mazliet vēlāk, nekā bijām plānojuši iepriekš un nodoties 3 nedēļu paceļošanai pa Indijas ziemeļiem. Un tas laikam bija vislabākais lēmums – neko negaidīt. Jo Indija vārdu vistiešākajā nozīmē mūs turpināja pārsteigt katru dienu un izrādīt savu unikālumu no visām tās debespusēm!
Pawan ģimene bija visiem starptautiskajiem kāzu viesiem noīrējusi dzīvoklīti tieši blakus kāpņu telpā viņējam – mūs šķīra tik vien, cik ašs gājiens pār jumtu no vienas sienas puses uz otru. Dzīvoklis bija bez jebkādām ērtībām – gulējām uz arī noīrētiem matracīšiem pilnībā atbrīvotā un neapdzīvotā dzīvoklī, kura sienas klāja pērtiķu kāju nospiedumi, kāpelējot iekšā-ārā pa logu. Toties ātri vien, ierodoties arī pārējiem viesiem, mūsu mazais dzīvoklis tika apdzīvots ar krāsainiem cilvēkiem no Latvijas, Spānijas, Francijas, Rumānijas, Itālijas un ASV, padarot mūsu vidi mājīgu, draudzīgu un pilnu sarunu. Nemaz nepieminot regulārās ideāli indiskās ēdienreizes, par kurām bija parūpējusies Pawan ģimenes sieviešu puse. Mēs ar pirmajām ierāšanās minūtēm tikām lutināti kā karaļi. Bet bonusā visam – man tika kārtīga, patīkama deva latviešu valodas, ar absolūtu brīvību mums abām ar Elīnu teikt visu, ko vēlamies, zinot, ka neviena dzīva dvēsele mūs nesapratīs.
Tā kā Grieķijā dzīvojošie Elīna un Pawan paši tik nesen bija ieradušies Indijā, mums ar Serhio tika tas gods ar viņiem izvizināties pa New Delhi un sekot viņu kāzu sagatavošanās darbiem, klausīdamies par visām tām interesantajām tradīcijām, kam jaunais pāris iet cauri, precoties Indijā. Gan jau ka Elīna pati drīz uzrakstīs par saviem kāzu piedzīvojumiem, un es varēšu ar Jums padalīties ar viņas ierakstu, bet līdz tam varu apgalvot vienu – viegli tas nav. It īpaši, ja esi vienkārša, forša latviešu meitene, kurai indiešu simtu viens spīgulis neinteresē un nešķiet gaumīgs.
Bildē redzams mirklis, kurā mēs kopīgiem spēkiem centāmies vienoties par Elīnas “rokassprādžu” (bangles – links uz wikipedia) krāsām, izrotājumiem, bet, galvenokārt, daudzumu. Indijā līgavai pieņemts nēsāt kāzu dienā bangles līdz pat pāri elkonim, kamēr Elīnas un manā skatījumā daudz gaumīgāk šķita pieticīgs “rokassprādžu” daudzums. Līdzīgas diskusijas norisinājās arī par visiem citiem tradicionālas Indijas līgavas skaistuma ornamentiem, kas vienmēr izcēlās ar savu masīvumu, spilgtumu un mūsu acīs – nereti pat bezgaumīgumu. Mirkļiem šķita, ka šīs Elīnas mokas cīņā ar ģimeni, frizieriem, stilisti un ko tik vēl ne, nekad nebeigsies. Bet draudzīgā diplomātijā visu apspriežot un pavadot n-tās stundas veikalos diskutējot, tika panākts optimālais variants, un, ticiet man, Elīna 21. februārī bija viena no visskaistākajām tipisko indiešu kāzu līgavām!

(aptuveni šādi izskatītos Elīna, ja Pawan ģimenei, veikalniekiem, kā arī grima māksliniecei tiktu dota pilnīga brīvība)

20. februārī, kāzu priekšdienā, varēja uzsākties svētki! Dienas vidū notika speciāla ceremonija, kurā viesi tika aicināti uz mājas jumta šim nolūkam speciāli uzceltā teltī. Tur, uz zemes sasēdušas, bija vairākas dāmas, kas dziedāja un dejoja jestras dziesmas. Angliski, kā Pawan mums skaidroja, to veidu, kā dāmas dziedāja un muzicēja, varētu nosaukt par chanting – ritmisku vārdu izrunāšanu, gandrīz vai dziedāšanu. Lai arī ceremonija nebija pārāk gara, mums visiem tika izdejoties un pabaudīt pirmo devu hindi valodas un tradīciju. Kā arī, protams, izēsties turpat uz jumta gatavoto aso maltīti.
Pēc tam visas meitenes tika saaicinātas istabā un viena pēc otras tika pie burvīgiem hennas tetovējumiem – gan uz rokām, gan kājām. Noteikti daudzas meitenes jau zina, kas ir hennas tetovējums, bet tiem, kas nezina, paskaidrošu. Henna ir augs, bet visplašāk šis vārds tiek izmantots, raksturojot krāsu, kas tiek izgatavota no šī auga. Hennu tradicionāli izmanto gan kā matu krāsu, gan kā ādas iekrāsotāju un pat nagu krāsu, kā arī, apģērbu pārkrāsošanai. Mūsdienās pasaule no Indijas ir pārņēmusi ķermeņa mākslu (body art), kurā ķermenis tiek izdaiļots ar pagaidu tetovējumiem (tetovējuma noturīgums atkarīgs no hennas kvalitātes). Pašā Indijā jau simtiem gadu jaunas sievietes ķermeņa apzīmēšana ar hennu ir pieņemts pasākums dažādu saviesīgu pasākumu un svētku dienās, it īpaši kāzās kā auglības un kāzu simbols. Indijā šo sauc par Mehndi ceremoniju – kad līgava ar draudzenēm un radiniecēm tiek sapulcētas istabā un caur sarunām un baumiņām iegūst vienu no obligātajām kāzu izskata detaļām – hennas tetovējumu.
Un tad, kamēr pārējie kāzu viesi izklaidējās Pawan, kā līgavaiņa, tradicionālā iesvētīšanā (kas, spriežot pēc bildēm, izskatījās kā mūsu augstskolu pirmkursnieku iesvētīšanas pasākums), mēs ar Elīnu aizmukām uz skaistumkopšanas salonu. Ak, svētā bauda! Mums aši vien apkārt luncinājās pieklājīgais apkalpojošais personāls, kas absolūtā luksus manierē (bet Indijas cenās!) izdabāja mūsu vēlmēm. Tikām gan pie pedikīra, gan manikīra, Elīna vēl papildus visam palutinājās masāžā un friziera priekos. Es sajutos kā filmās, jo šādi ilgi nebiju baudījusi skaistumkopšanu, it īpaši ne no kopš tā brīža, kad no visa aizlaidos 2011. gadā un uzsāku dzīvi kā klaidone. Bet pēkšņi pat Kambodžas smiltīs un neceļos iegūtais cietais papēdis un nogurušās kājas un smieklīgie nagi ieguva lutināta dzīvesstila izskatu!
Atpakaļ mājās mūs gaidīja nākamā Indijas stila “aktivitāte” – ceremonija, kuras nosaukums, ja nemaldos, bija Sangeet. Šo absolūto prieku un daili es nekad nespēšu aizmirst! Visi viesi un radi tika sapulcināti pa dienu uzceltajā milzīgajā teltī mājas pagalmā, un “ballīte” varēja sākties! Krāšņi tērpi, gardi ēdieni un absolūta alkohola neesamība – tas viss par godu Elīnai un Pawan. Šis vakars bija īpašs ar visu tuvāko ģimenes radinieku un draugu priekšnesumu rādīšanu. Jā! Priekšnesumu rādīšanu! Māsīcas dejoja, vecāki dejoja, draugi dejoja: katrs atsevišķi tiem atvēlētajā laikā. Katra dejošanas laikā apkārtējie viesi nāca uz skatuves un ar roku žestiem dancinot naudas banknotes ap priekšnesuma rādītājiem, ziedoja naudu jaunā pāra labklājībai. Skaļa mūzika, vēl skaļāka dziedāšana, jestra lēkāšana un dejošana – tieši tik un vēl vairāk jautrs bija šis vakars!
Un tad, pēc centieniem izgulēties, bija pienācis 21. februāris – Elīnas un Pawan kāzu diena! Šī diena vienmēr paliks atmiņā ar patīkamo satraukumu – ar Elīnas māsīcas Daces (vienīgā Elīnas ģimene pārstāve un tāpēc arī tik nozīmīga persona šajā visā pasākumā) ierašanos (sniega puteņu dēļ viņai šis ceļš prasīja 3 (ja meloju, tad 2 dienas noteikti) dienas, “pateicoties” atceltajiem lidojumiem Stambulā) agrā rīta stundā un visu viesu paniku par tēmu “ko lai velkam mugurā?“. Galu galā visi bija izskraidījuši tradicionālos indiešu veikalus, visi bija sapucējušies un kamēr Pawan uzsāka kāzu procesu ar viņam domātiem rituāliem, mēs ar Elīnu jau atkal devāmies skaistumkopšanas salona virzienā, kur šoreiz viņa varēja izcīnīties ar sava svinīgā sari (tradicionālā indiešu sieviešu ietērps) uzvilkšanu un grima mākslinieci, kas acīmredzot nebija strādājusi iepriekš ar mūsu Eiropas platuma grādiem tipisko balto ādas toni un faktu, ka, nē, Elīna negribēja tipiskās indiešu melnās acis.Lai vai kā, Elīna tika atstāta skaistumkopšanas salonā, lai, līgavai tipiski, viņa var ierasties kāzu ceremonijā vēlāk, bet es pievienojos pārējiem viesiem līgavaiņa izrādīšanā. Pawan, pēc vairākiem rituāliem, jau vakar iepazītajā teltī, kas bija uzslieta mājas pagalmā, tika uzsēdināts baltā zirgā (ou jā!) un, visiem viesiem dziedot un dejojot mūziķu pavadībā, tika pavadīts uz pašu kāzu norises vietu.
Pa ceļam es tiku nolaupīta no pārējiem cilvēkiem, lai dotos uz kāzu ceremonijas norises vietu ātrāk un sargātu līgavu. Arī vārdu vistiešākajā nozīmē. Līdzīgi mums, kur līgavainim ir jāizpērk sava līgava, arī Indijā man bija jāsagatavo lenta, kuras pārgriešanai paredzētās šķēres bija Pawan no manis jāizpērk. Laimīgā kārtā arī visi starptautiskie viesi bija sasēdināti mašīnā un paspēja ierasties notikuma vietā pirms paša Pawan un palīdzēja man masas organizēšanā un Elīnas neatdošanas spēlē.
Pēc tam sekoja ceremoniāli darbi uz skatuves – Pawan tika iesvētīts gan no Daces, gan manas puses. Un tad ienāca viņa – vakara skaistākā sieviete Elīna. Gracioza un skaista. Pilnveidojusi indiešu tradīcijas sev tīkamā veidā un padarījusi visu, kas uz viņas ķermeņa, absolūtas gaumes un skaistuma amplitūdā. Uz skatuves Pawan un Elīna apmainījās ar no puķēm veidotām lielām “kaklarotām”, un visi uzsāka fotografēšanās sesiju ar jauno pāri. Tikmēr, mums netipiski, visi viesi varēja nodoties lielām ēdiena dzīrēm un ēst uz nebēdu milzīgajos apmēros un spektrā piedāvāto ēdienu. Šķiet, ka nevienam nebija tik pārpildīti šķīvji, kā mums, jo mums visiem, protams, bija jāizgaršo katrs ēdiens!
Pēc tam, kad arī jaunais pāris beidzot tika pie ēšanas un pēc pusnakts, kad visi beidzot bija paēduši, pati kāzu ceremonija varēja sākties. Elīna, Pawan un Dace tika apsēdināti uz grīdas (arī dažādi Pawa radinieki ik pa laikam spēlēja nozīmīgu lomu pašā ceremonijā), visi viesi sasēdās viņiem apkārt. Arī Elīnas ģimene Latvijā skatījās visu ceremoniju caur turpat novietoto datoru ar Skype palīdzību. Un tam visam sekoja skaista, gara, garīguma un rituāliem pilna ceremonija, kuras beigās Elīna un Pawan kļuva par vienu ģimeni pēc 7 reižu apiešanas ap svēto uguni, un ne tikai viena “jāvārda” teikšanas, bet gan septiņkārtīga “jāvārda” teikšanas.
Tikmēr viesiem bija sarūpēta tradicionālā spēle. Līdzīgi kā mums, kad kāzu nakts laikā tiek sazagtas viesu mantas un nākamajā rītā tās tiek izpirktas, tad šeit līgavas radu un draugu pusei ceremonijas laikā bija jānozog līgavaiņa kurpes, ko mēs arī veiksmīgi izdarījām. Un tad visas ceremonijas laikā mums šīs pašas kurpes bija arī jānosargā. Ar pāris skriešanas izpildījumiem un veiklām roku kustībām, mēs Pawan kurpes nosargājām no viņa radinieku pūliņiem tās mums atņemt un visi kopā saņēmām izpirkuma samaksu no paša Pawan, ko turpmākajās dienās tērējām savos kopīgajos ceļojumos.
Ceremonija bija galā, bet mēs visi, kopā ar jaunlaulāto pāri un Pawan vecākiem, jau nākamajā dienā pakojām mantas un visi kopīgi devāmies uz Katru (Jammu provincē) svētā tempļa virzienā, lai iegūtu svētību Elīnas un Pawan laulībai. Bet par to nākamreiz! 🙂
Kārdināšanas nolūkā pievienoju Jums bildi no nākamo dienu piedzīvojumiem –