Es agrāk neticēju, ka visam agrāk vai vēlāk pienāk beigas. Ticēju, spītējos, un nepadevos. Līdz skaisti lietainam 2012. gada 11. jūnija rītam, kad māju ardievas visam, kas dārgs, lai visā krāšņumā saprastu, ka kaut kā beigas ir kaut kā vēl labāka sākums.
Šajos divos gados esmu pabijusi tādās brīnumkultūrās un zemēs, kas ir pilnveidojušas mani par tieši tādu personu, kāda stāvēšu Jūsu priekšā nepilnu 3 mēnešu attālumā. Diemžēl esmu bijusi bezgalīgi dziļi pazudusi savā laimē un neaprakstījusi daļu stāstu, daļu savu ceļojumu. Bet šobrīd, kad Waiheke sala pamesta un ar treknu laimi uzsākts mans nākamais un beidzamais ceļojuma etaps, ķeros atkal pie piedzīvojumu pierakstiem. It īpaši tāpēc, ka māte daba man ir sniegusi lietainu dienu, brīvu dienu un vienas mugursomas un bezmāju, bezdarba vieglumu.
Tad nu mozaīkā tika ielikts no manas puses pēdējais “puzles” gabaliņš, mantas izpārdotas vai izdāļātas tiem, kam tās noderīgas, pateiktas daudzas ardievas un 27. decembra rītā, pēc trīsdienu noēstām Ziemassvētku svinībām, abi ar Serhio sēdējām uz kuģīša, ar acīm noraugoties, kā Waiheke sala paliek arvien mazāka un mazāka. Ar milzu taureņiem vēderā, zinājām, ka šis ir tas mirklis, kad jaunās durvis atveras un turpmākie brīnumi ir vēl miglā tīti, bet daudzsološi.
12h naksnīga pārbrauciena autobusā un agrā rīta stundā dūmakaina Jaunzēlandes galvaspilsēta – Velingtona – sveicināja mūs ar pilsētas smaržām un Viktorijas laika ēkām. Velingtona, atšķirībā no Oklandas, ir pārpilna rakstura, mākslas un dzīvīguma. Šeit mēs pavadījām 2 dienas, klaiņojot pa Jaunzēlandes milzīgo nacionālo muzeju, maršējot pa mazajām kafejnīcu ieliņām un smaržojot dzīvi Velingtonas botāniskajā dārzā.
Bet nepacietība un ceļot-gribuļa kāju tirināšana gaidīja agro 30. decembra rītu, kad pašapmierinātā smaidā abi sēdējām milzu kuģa 10. stāvā un, spītējot aukstuma drebuļiem, 3h lūkojāmies okeāna skaistumā un dabas brīnumos – albatrosa lidojumā, pingvīnu peldējumā un kalnu plašumā, kas, apskaloti ar okeānu, šķiet vēl varenāki un iespaidīgāki, nekā līdz šim Ziemeļu salā redzētie.
Ar skaļu kuģa taurējumu, bijām ieradušies mūsu pirmajā Dienvidu salas pilsētiņā Picton, kas tāds vien mīlīgs ostas ciematiņš vien ir. Zivju, dzelzceļa un brīvības smarža. Un pēc ašas vistiņmaizītes ar avokado, bijām jau kārtējā autobusa pārbraucienā. Un tā nu šobrīd laiskojamies mākslinieciskajā un visnotaļ mierīgajā un uz skaistumu iedvesmojošajā Nelsonā. Gatavojamies mierīgai un mīļai Jaunā gada sagaidīšanai – ar Waiheke salas vīnu vienā padusē un Dienvidu salas karti otrā.
2015. gads būs brīnumiem pilns – ar Dienvidaustrumu Āzijas ņammām un krāsām, Elīnas laimes dienu Indijā, mūsu atgriešanos mājās un jaunā sākuma izdzīvošanu un dzīves svinēšanu. Laime ir tur, kur ir mīlestība un bezbailība. Tikai meklējot mēs atrodam. Un lai arī Jums ir jaunu sākumu pilns Jaunais Gads!
Uz drīzu tikšanos,
Jūsu Linda.
es nezinu kur 