Turcijas kontrasti

Turcija smaržo! Turcija dzīvo! Turcija ir bezgala krāšņa visās tās izpausmēs!

Tā kā Sinemai jādodas uz darbu, jau astoņos no rīta esmu atļāvusies savam ķermenim piespiest staigāšanu. Izmantojot tūristam neierasto agro rīta stundu, dodos Aya Sofia (Sofijas katedrāle – LINKS) aplūkošanā. Līdz šim savās nu jau 3 iepriekšējās reizēs Stambulā, man vienmēr ir “paveicies” ar pirmdienām (kad katedrāle ir ciet) vai remontiem un tā arī līdz šim nebija izdevies redzēt vēsturiski tik nozīmīgo un mākslas (kultūras) vēstures stundās pieminēto kultūras mantojumu.

Image“25 liras (apmēram 10 eiro)? Krāpšanās!” Man noskan galvā, kad maksāju par biļeti. Bet mans mākslas izziņas dzinulis saka ko citu. Nopriecājos par tūristu neesamību un lēnām brienu iekšā tādā jokainā valstībā. Kristietība sajaucas ar islāmu un manam prātam kļūst vēl mīklaināks jautājums par to, kāpēc viņi tā cīnās viens pret otru. “Redz, kā Jēzus Kristus skaisti iederas starp arābu uzrakstiem..”, pie sevis nosaku un kaut kur tālumā dzirdu gides balsi, kas saviem sekotājiem šortos un fotoaparātiem rokās, stāsta par to, ka korānā ir teikts, ka “īstam musulmanim jāpieņem visas reliģijas un jābūt ar tām draudzīgam”. Vēl jo vairāk noticu, ka reliģijas to pirmsākumos ir bijušas kā patiess veids, kā cilvēkos rast mieru un sniegt viņiem slēptuvi no pašu rēgiem. Bet drīz vien šīs it kā sakrālās lietas ir varaskāru cilvēku pārņemtas un kalpo kā cilvēku vadīšanas ierocis un naudas iekasēšanas veids. Musulmaņi ir pataisīti par aitu baru, kas seko kāda korāna nepareizai interpretācijai (arī sieviešu apģērbšana un norobežošana no pasaules nav korānā pieminēta), bet kristieši ir pieraduši pie grēku atpirkšanas un dārgām samaksām baznīcai, piemēram, par kāzām.

Nopētu mozaīkas, nofotografēju tūristu barus rekonstrukcijas cauruļu radītos rāmjos un skrienu prom pirms vēl neesmu izgrūstīta cilvēku masās. Palaimējas izkļūt no katedrāles tieši vietā, kur Korejas reklamēšanas nolūkā nobāzējušies korejieši ar visnotaļ interesantu un krāšņu šovu – ar dejotājiem, mūziķiem un dziedātājiem. Ideāli! Sajūtos gandrīz vai kā pabijusi arī Korejā!

Nespējot sev rast citu vietu Sultanahmet apkārtnē – tūristu populārākajā vietā, jo tajā gozējas ne tikai Sofijas katedrāle, bet arī slavenā Zilā Mošeja, Topkapi Sarayi (Sultānu harēmu apmešanās vieta, pils) un vēl citi vēsturiski nozīmīgi muzeji kopā ar kaitinošu turku (visbiežāk gan arābu izcelsmes) bariņu, kas cenšas pārdot uzdārdzinātas ceļvežu grāmatas par Stambulu – dodos jaunu rajonu aplūkošanā.

ImageNo tramvaja izkāpju mīļi gandrīz latviski skanošā pieturā ar nosaukumu Kabataš un mierīgu soli gar jūras krastu čāpoju caur Bešiktaš (slavenās futbolkomandas mājvietu) uz Ortakoy – rajonu, kas gozējas Bosforas tilta “pēdā” un vilina mani ar savu slaveno kumpir (liles kartupelis pildīts ar visu, ko sirds vēlas – bildes) un vafeļu ielu. Salutinājusi vēderu, nogriežos uz mazas ieliņas (lai man piedod garšīgā turku kafija) Starbucks meklējumos, jo kafiju gribās daudz un MILZĪGU. Un internets par sliktu arī nenāktu!

ImageSačubinu ašas vēstules, padalos Instagram tīklā ar pāris bildēm un esmu gatava dienas otrajai daļai – bezbēdnīgām izklaidēm ar Sinemu un Erdi. Noparkojos pie slavenās, bet šobrīd aiz rekonstrukcijas plēvēm nesaredzamās Ortakoy mošejas, saceļu kājas pret sauli un jūru, izvelku no somas grāmatu un, Turcijas trokšņiem fonā, gaidu, kad uzradīsies Erdi un vedīs mani armijas drēbju iepirkšanā.

Līdz drēbju iepirkšanai, laika trūkuma dēļ, gan netiekam, bet toties sasaldinām sevi ar augļiem un šokolādi pildītām vafelēm. Un nododamies sarunai…

10Turcijas sabiedrība šobrīd piedzīvo smagus laikus. Erdogan (Turcijas premjerministrs) savas valdīšanas ietvaros, ir aizgājis dažāda veida galējībās, un neskatoties uz viņa panākumiem Turcijas ekonomikas celšanas ietvaros, viņš ir piemirsis par cilvēku brīvību un valsts esošo demokrātisko statusu. Viņš, viņa partija un viņu atbalstītāji ir ceļā uz to, lai Turciju no Turcijas Republikas uztaisītu par Turcijas Islāma Republiku. Ir atcels likums par T.R. (Turcijas Republika) iniciāļu izmantošanu valsts institūcijās, ražotnēs, slimnīcās utt., kā arī tiek ierobežota Ataturka (Turcijas valsts līderis, kurš 1923. gadā izveidoja Turciju par valsti. Par demokrātisku valsti) – kā demokrātijas simbola – līdzšinējā novietošana blakus Turcijas karogam. Tiek izgriezti koki, lai celtu arābiem piederošas viesnīcas un lielveikalus. Tiek izkalpinātas ASV vēlmes Sīrijas jautājumā. Un tiek popularizēts tulpes – Otomaņu impērijas un islāma – simbols. Bet vistraģiskākā ir Erdogan attieksme pret saviem pilsoņiem. Demokrātiski noskaņotie jaunieši, kas maijā izgāja ielās, lai toreiz protestētu pret Gezi parka (vienīgās zaļās zonas Stambulas centrā – Taksim skvērā) likvidēšanu, tika noslaucīti no kājām ar policijas nežēlīgo izturēšanos – asaru gāzēm (+ nezināmas izcelsmes citām gāzēm, kuras iepakojumus man izrādīja Sinema), spēcīgām ūdens straumēm, raidītām tieši virsū cilvēkiem, nežēlīgu piekaušanu. Līdz ar to aizsākās karš starp šiem jauniešiem un valdību, policiju, kā arī to sabiedrības daļu, kas atbalsta islāma stingrāku ieviešanu Turcijā. Protestu rezultātā (visā Turcijā, ne tikai Taksim skvērā) ir gājuši bojā jau 6 jaunieši. Nogalināšanā nav apsūdzēts nevins policists, uzsverot, ka tas ir bijis varoņdarbs glābjot valsti, bēres nav atļautas, šos cilvēkus uzskatot par pabirām un nodevējiem. Sinema un Erdi ir bijuši spiesti nolūkoties absolūti nevainīgu cilvēku nežēlīgā piekaušanā uz ielām (jo policistiem nu jādežūrē 24h diennaktī un vairums no viņiem ir tik noguruši un aizkaitināti, ka var sākt kādu piekaut kaut vai tikai par palūkošanos uz tiem), iemācījušies aizsargāt sevi no asaru gāzes un dzīvo patstāvīgās bailēs par valsts nākotni un viņu ģimenes drošību.

ImagePēc Sinemas satikšanas un konstatēšanas, ka esam nokavējuši kuģi Bosfora šauruma aplūkošanai saulrieta gaismā, dodamies uz jūras krastu, lai, garšojot no Itālijas saņemto Rose vīnu, nodotos vairākām svinībām – manis atbraukšanai, kā arī Erdi rītdienas ieiešanai armijā. Un pamazām ir pienācis arī laiks vakara skaistākajam mirklim – tango naktij.

Abi jaunieši jau vairākus gadus ir aizrāvušies ar tango. Tāpēc gluži kā pagājušo gadu, arī šogad esmu uzaicināta uz klubu, kurš reizi nedēļā aizveras parastiem cilvēkiem, un atveras tango mīlētājiem. Taksim skvēra tuvumā. Iekāpjot taksī, tiekam noraidīti – “nē, nē, uz Taksim nē. Tur notiek spēcīga protesta akcija”. Pēc skaidrošanas, ka tas ir Taksim skvēram aiz stūra un nav jābrauc caur notikuma epicentru, sēžot jau pie kluba galda, man tapa šis ieraksts pierakstu blociņā:

”Ar tango skaņām sev fonā, vēroju pārus rāmi sagulstam kopā, veidojot vienu veselu. Kāju pie kājas. Gurnu pie gurna. Galvu pie galvas. Meitenes, aizvērtām acīm, ļaujas vīriešu soļu vieglumam. Savstarpēja uzticība, miers un ļaušanās.

Šķiet pavisam savāda notikumu gaita 10. septembrī, kad paralēli, tikai pāris metrus aiz stūra, Taksim skvērs liesmo asaru gāzes uzplaiksnījumos un tiek ziņots jau par pirmajiem cietušajiem.

Tāda ir tā mana kontrastainā Turcija. Dažādām sejām, dažādām emocijām. Bez ārēja miera, bet absolūti iekšējām harmonijām. Dzīve starp tango dejām sajūtu zenītā un asaru gāzēm tiešā un pārnestā nozīmē.”

 Ceļā mājup mums jābrauc ar minibusiņu, kura pieturvieta ir Gezi parka tuvumā, sniedzot mums iespēju no malas ielūkoties notiekošajā. Viss ir beidzies, policisti sasēduši savos miljons-un-vienā autobusos. Daži kaut ko aizrautīgi runā, bet vairums – klusē. Man sanāca pārmīt acu skatienus ar vienu no autobusā sēdošajiem policistiem. Šis acu skatiens mani vajā vēl šobrīd. Tumšs, drēgns, skumjš un auksts. Izrādās, ka, jā, liela daļa policistu uzskata, ka ar šo visu sargā savu valsti un uzskata sevi par varoņiem , bet tik pat liela daļa šo visu dara piespiedu kārtā, nespējot palikt bez darba ģimenes dēļ, tādējādi cīnoties paši pret saviem cilvēkiem. Sinema man teica, ka kādās ziņās (ne korumpētajā CNN Turkey, kas pirmā Gezi parka protesta laikā pārraidījusi raidījumu par Antarktīdas pingvīniem) esot redzējusi, ka vairāki policisti veikuši pašnāvības, nespējot uz saviem pleciem nest visu notiekošo.

Tāds klusums. Policistu autobusi brauc ārā no Taksim skvēra. Cilvēki iet pa ielām nodūruši galvas. Minibusiņā neviens nerunā. Pirmo reizi redzu Turciju tik klusu un svešu…

Advertisements

One thought on “Turcijas kontrasti

  1. Lasīju pētījumu par to, cik iespējama ir holokaustam līdzīga notikuma atkārtošanās mūsdienās. Cilvēki ir pārliecināti, ka esam auguši, mums ir plašākas iespējas, lielāka aizsardzība un vispār esam kļuvuši gudrāki. Bet izrādās, ka neesam vis. Esam tādi paši, kādi bijām Otrā pasaules kara laikā.
    Tātad Stenlijs Milgrams 1961.gadā uzsāka pētījumu ASV, lai pārbaudītu vai pakļaušanās autoritārai varai/līderim ir iezīme, kas vērojama arī ārpus Vācijas (jo vācieši klausīja nežēlīgajām Hitlera pavēlēm). Pētījumā vienam cilvēkam (šis cilvēks bija savējais un tēloja) vajadzēja atbildēt uz jautājumiem. Ja atbilde bija nepareiza, tad otrs pētījuma dalībnieks deva pirmajam elektrošoku. Ar katru nepareizo atbildi, elektrošoks kļuva spēcīgāks. Kad elektrošoks bija ap 150 voltiem, tad tas cilvēks sāka bļaut, ka nē, viņš vairs nevar izturēt, viņš vēlas izstāties. Attiecīgi otrajam vajadzēja izlemt – turpināt visu darīt pēc noteikumiem t.i. uzdot jautājumus un par nepareizu atbildi turpiāt šokēt pirmo cilvēku ar vēl vairāk voltiem, vai pretoties noteikumiem, jo viņš nevēlas radīt ciešanas. Lielais vairākums cilvēku pakļāvās autoritātei un turpināja visu pēc noteikumiem. Tas bija brīvprātīgs eksperiments. nevienam pie deniņiem nebija pielikts ierocis.
    Pēc eksperimenta otrajam cilvēkam tika uzdoti jautājumi – Kā tu juties? – Ne īpaši labi. – Tad kāpēc turpināji dot šoku? – Tāpēc ka tā bija noteikts.
    Tagad šis pētījums tika atkārtots un rezultāti bija tādi paši. Tas nozīmē, ka cilvēki joprojām bez ierunām klausa savai priekšniecībai/līderim, pat, ja uzskata, ka darāmais ir necilvēcīgs. Tas ir nenormāli skumji apzināties, ka reāli cilvēki nedomā, ko viņi dara. Viņi vienkārši dara. Ar visiem tiem resursiem, kas mums ir, ar visām starptautiskajām organizācijām, cilvēktiesību aktīvistiem, globālo tirgu. Tas viss ir kaķim zem astes, jo cilvēki turpina dzīvot savās alās.
    Tajā pašā laikā tika arī pierādīts, ja nepakļaujas viens vai vairāki, tad nepakļauties sāk vēl un vēl vairāk cilvēku. Tas nozīmē, ka ir vajadzīgi tikai daži drosmīgie, lai mainītu sistēmu. Arī Turcijas policijā. Erdogans jau nav dievs, bet viņam ir vesels bars aitu, kas pilda pavēles. Un Ziemeļkorejā, kurš tad tur liek slīcināt ieslodzīto bērnus? Kāds jau šo visu uzrauga un kāds to arī izpilda.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s