Posted in pārdomas

Cik gadus klusēts?

Kad pavisam nesen paviesojos fantastiskajās Dēkaiņa telpās ar savu stāstu vakaru un padalīšanos pieredzētajā, ar kaunu nācās atzīt, ka esmu pametusi savs pierakstus novārtā. Tā arī nepabeidzu Indijas stāstus. Par Spāniju vispār ne pusbalsī neesmu iepīkstējusies. Un varbūt arī labi, ka tā?! Vairāk jaunumu, ko rakstīt topošajā trešajā grāmatā?! Un tad ceturtajā?!

Bet, jā, klusēts ir ilgi. Par atgriešanos mājās 2015. gadā. Par aizdošanos uz Spāniju ar savu Mīlestību un Labāko draugu vienā personā. Par izdzīvošanu uz Jaunzēlandē sasmeltas iedvesmas lauskām, kuras tik pēkšņi atsitās pret Spānijas realitāti. Par pārvākšanos uz kalnu pilsētiņu un par skolotājas tapšanu. Par kļūšanu par “fur mama” un brīnišķīga suņa bērna ienākšanu manā dzīvē. Par vēl un vēl.

Bet atstājot pēdējo divu-trīs gadu notikumus vēsturiskā noslēpumā, atklāšu, ka nu pat esmu atgriezusies no intensīva mēnesi-ar-pusi Latvijā. Ar noskriešanos, kad miegs pazaudēts un Rīga izskrieta no viena gala līdz otram tik, ļoti, ka pat kāju muskuļi nākamajā dienā iesāpas, kā pēc veiksmīgi noskrieta treniņa. Ar prieku, kad satikti tik ļoti mīļi un sen (vai nekad) nesatikti cilvēki. Ar to mīlestību, kas visu to nedēļu garumā sprāga no manis ārā uz visām pusēm, jo esmu dzīvē bezgala pateicīga par maniem mīļcilvēkiem. Un ne bez asarām. Aizbraukšana, kā ierasts, rotājās asaru pērlēs un nesaprašanā – “nu kur mani tās pēdas atkal dzen!?”.

21015c28fd2c87b09b047d3fb05c9ec2

Lai arī aizsaukta mājās tik steidzami un ilgi ģimenes sāpju dēļ, es kā vēl nekad gremdējos laimē par to, kāds spēks ir rodams mūsu saknēs. Mums viss ir pa spēkam, kad blakus ir mīļa roka, pazīstams acu skats un apskāviens, kas jau kopš bērna kājas sniedz pajumtes sajūtu. Par saknēm runājot, man jārunā arī par saviem ciemiem un mazpilsētām, kuras kā vēl nekad mani šogad uzņēma ar aicinājumiem, avīž-intervijām, pasākumiem, sarunām. Izrādījās, ka esmu grāmatā starp Gulbenes dižgariem. Es – knīpa – salīdzinājumā ar visiem citiem, kas nesuši manas pilsētas vārdu Latvijā un Pasaulē. Vēl mani ceļi aizveda uz Daugavpils novadu. Mistiskos grāmatu svētkos, kas patiesībā mani nogādāja vistiešākajā laimes klēpī – pie Brīvskolotājiem. Es tikos ar Gulbenes novada valsts ģimnāzijas skolēniem, Bibliotēkā stāstīju par saviem ceļojumiem, priecājos par iespēju runāt Gulbenes konferencē “Gulbenes novads – punkts pasaules kartē vai lidlauks?“, pārsteidzoši saņēmu uzaicinājumu parādīties ChaulaTV un, protams, prezentēju savu otro grāmatu.

Paradize (1)

Skrējiens nu ir noslēdzies. Varu atkal ieslīgt tajā sajūtā, ka esmu jau tik tālu no visa, ka iespējams ar vieglumu un mieru doties atpakaļ savā rutīnā – tajā, kas pilna manis pašas projektu, telefona klusuma un jaunu sapņu, ideju. Kājas atkal jau ir aizniezējušas un šoreiz, izmantojot bezdarbnieka un bezpajumtnieka statusu, došos piepildīt nu jau bezgala vecu, un ne vairs ar ne tik unikālu sapni – Camino de Santiago.

Esmu ierunājusies. Var jau būt, ka tas rakstīšanas kamolītis būs iekustināts un taps par jaunu sākumu blog-komunikācijai un trešās grāmatas aizdarēm. Bet, ja pazūdu atkal uz diviem gadiem, tad vienkārši ziniet, ka tepat gar stūri vien esmu. Ierakusies savās lietās un savā burbulī. Nekur jau nepazudīšu. Katru dienu strādāju pie jauniem pārsteigumiem! 🙂

Uz tikšanos, Mīļie!

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s