Kaut kā fonā uzslēdzies otrais kanāls ar “P.S. I love You” filmu. Un tieši dziesma, kas pirms gadiem tricināja manu rīta pūķi modinātājzvana signāla veidolā. Bet kopā ar Īrijas atmiņām, salkanām ilgām un atgriešanās prieku Latvijā, sastopoties ar nepiepildītu sapņu realizāciju. Un roka stiepjas atjaunot šo signālu, jo dziesma liek taureņiem lēkāt vēderā. Turpināt lasīšanu “par tām atmiņām”
Kategorija: pārdomas
sajūtu līmenī
Man šķiet, ka reiz jau kaut kur esmu rakstījusi, cik patiesībā maz laika man vajadzēja, lai atkal jau ielūkotos pašai sevī un atrastos. Tā vietā, lai meklētu savas neizdibināmās dzīles divu garu gadu laikā, ceļojot apkārt pasaulei, man pietika ar pirmo mēnesi. Palaista brīvībā, es izdzēsu no savas galvas visu apkārtējo balsis un, sekojot savai sirdsbalsij, atradu savu aicinājumu ikvienā savas dzīves nozarē, kā arī iepazinu pati sevi pavisam jaunās krāsās. Turpināt lasīšanu “sajūtu līmenī”
janvāris. Pa kuru laiku?!
Es zinu, zinu. Pat bez priekšā teikšanas zinu. Esmu atkal bijusi pazudusi starp sevi, savām domām, darbiem un laimes meklējumiem. Bet šovakar, beidzot ieslīgstot krēslā ilgi gaidītajā brīvdienā un vērojot bangojošo okeānu aiz loga, kas lēnām nobriest vētrai, esmu atpakaļ pie datora, gatava padalīties ar to, kas šobrīd izkrāso manu dzīvi. Turpināt lasīšanu “janvāris. Pa kuru laiku?!”
Paldies par kūkām
Ir pavisam viegli iemācīties par atšķirībām cilvēkos, kad tiec iesprostots vienā telpā ar absolūti cita dzīvesveida cilvēkiem. Tikai labu gribēdams, mūsu Vācijas draugs Lotārs, pie kura šobrīd esam apmetušies, uzzinādams par mums nepieciešamo trešo hepatīta vakcinēšanās poti, ātri vien sazvanīja savu māsu, kuras vīrs ir divu slimnīcu priekšnieks Vācijas Dienvidaustrumos. Un mērķis pavisam pašsaprotams – bezmaksas vizīte pie ārsta. Pēc uzaicinājuma uz vakariņām un pie viena divu sekunžu daktera vīzītes un potes saņemšanas, laimīgi apģērbušies, iebraukuši uzpildīties benzīna cenu draudzīgajā Luksemburgā, nopirkuši arī cenu ziņā draudzīgāku kafiju, devāmies Lotāra māsas mājas virzienā. Un tādi pavisam naivi un nezinoši, ko sagaidīt, ielāčojām izsmalcinātā ģimenes mājā. Es ar savām kedām, bet Jancis haikošanas zābakiem. Viegli izspūrušiem matiem un kurkstošu vēderu. Turpināt lasīšanu “Paldies par kūkām”
valsts cita. bet situācijas tās pašas
Ir dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms. Turpināt lasīšanu “valsts cita. bet situācijas tās pašas”
es nezinu kur 