Istanbul-Sakarya-Kutahya-Sakarya-Istanbul

Ir trešdiena un tieku pamodināta no Erdi čubināšanās viesistabā, kurā man laipni izklāta guļamvieta. Ir pienākusi tā diena, kad mēs dodamies pavadīt viņu militārajā dienestā.

Kadikoy apkārtne, kurā pavadījām nakti, un kurā vakar arī bijušas protesta akcijas šorīt jau sakopta un ielās valda mānīgs skats it kā nekas vakar nebūtu bijis. Mūsu sagaida Erdi mammas draugs un mašīnā tiekam nogādāti autoostā. Veselība vēl joprojām blandās pasaulē kā svešinieks un acīmredzot varu ieskrieties ar savu vēlmi pēc siltuma, iesēžoties autobusā, kas kritis par upuri turku mūžīgajai vēlmei pēc gaisa kondicioniera.

ImageNopuņķojusies lasu savu grāmatu, ik pa laikam laižot acis pār garām plūstošo Sttambulu un pēc tam rūpniecībā pārņemto zemi starp Stambulu un Sakarya – pilsētu, uz kuru dodamies, lai tālāk sēstos Erdi onkuļa mašīnā un kopā arī ar Erdi mammu dotos uz Kutahya  pavadīt Erdi armijā.

Jā, Turcijā vēl joprojām ir (un nedomāju, ka kādreiz tiks pārtraukta) obligātā armija, kas atkarībā no tā, vai puisis ir studējis vai nē, kā arī lielā mērā no veiksmes, ilgst sākot no 5 līdz 15 mēnešiem. Pirmkārt, tā kā Turcijā vēl joprojām valda sociālās un politiskās domstarpības par to, vai tai vajadzētu saglabāties kā demokrātiskai republikai vai nē, armija līdz šim tikusi izmantota kā demokrātijas uzturētāja (Bet līdz ar centieniem noslaucīt tās dibinātāja –Ataturka – vārdu no Turcijas vēstures, arī armijas pienākumi pamazām mainās). Otrkārt, kā saka Sinema un Erdi: “Turkey always has to be ready”. Tīri ģeogrāfiski ap Turciju notek tik daudzas lietas, ka tai vienmēr ir jāspēj par sevi pastāvēt.

Tāpēc no aizmugurējā sēdekļa vēroju, kā abi mīlētāji čubinās viens ap otru, vēl izbaudot iespēju būt kopā un apbrīnoju viņu pozitīvismu, noskaņojoties pozitīvi turpmākajiem 5 mēnešiem.

Sakaryā mūs mašīnā uzņem Erdi onkulis un mamma. Tā arī pavadām turpmākās 2h un 22 minūtes (savējie padomās, ka esmu izdomājusi šos ciparus savam sirdsmiera, bet es nemānos gluži tāpat kā ar sēdvietas 22 numuru un uz manas biļetes personas koda vietā esošajiem astoņiem divniekiem) viņu turciskās sarunās un manā pa-logu-skatīšanās tūrē.

ImageTurcijā, gluži kā labā ēdienu kultūra, arī daba nemainās un aiz loga vērojami kalnu plašumi, kas noklāti koku zaļumiem, dzirdi zili ezeri un saules ietekmēta brūnuma apkārtne. Turcija ir bezgala skaista un īpatnēja gan pilsētās, gan ārpus tās.

Pilsēta ir sasniegta, armijas bāzes virziens aplūkots un mēs dodamies restorāna, friziera un tirgus meklējumos.

Kutahya ir līdz šim konservatīvākā pilsēta, kurā esmu bijusi. Sieviešu plūsma galvassegās ir biežāka, nekā tā redzama Turcijas rietumsaļā, it īpaši Stambulā vai Izmirā. Abas ar Sinemu uzsākam diskusiju par to, ka arī viņai nav izprotama šāda apģērbšanās tradīcija (nemaz nerunājot par sievietēm melnajās “burkās”, kuras viņa, pati turciete būdama, sauc par nindzjām).

Redz, Korāns patiešām nevienā punktā neparedz sieviešu apsegšanu ar drēbēm. Tā ir vēsturiski vīriešu izdomāta “iegriba”, ka sievietēm jāapsedz viņu galva, jo kāds cits vīrietis, redzot sievietes matus, var uztvert kā seksuālu aicinājumu. Sinema stāsta, ka pēc idejas ar lakata nēsāšanu sievietes nekļūst par seksa objektu vīrieša acīs. Un tad viņa, nogrozīdama galvu, piebilst, ka mūsdienu musulmaņu jaunietes izvēlas spožas krāsas un uzkrāsojas krāšņāk nekā Ziemassvētku eglītes, tādējādi  patiesībā izskatoties daudz izaicinošāk nekā viņa pati – bez lakata, bet vienkāršā ietērpā bez kosmētikas.

Lai vai kā, pienāca pulksten četri, un, pietuvojoties pulksten pieciem (laiks, kad visiem jauniesauktajiem jābūt iekštelpās), un mēs dodamies Erdi jauno māju virzienā. Lielas, senas lidmašīnas, plaši lauki – esam klāt un izrādās, ka Erdi būs gaisa spēkos! Es nu saku, ka tagad man pat mazliet skauž viņa ieiešana “cietumā”; un tajā pašā laikā gūstu neatsveramu ieskatu turku dzīvē. Militārais dienests tiešām ir neatņemama Turcijas Republikas sastāvdaļa, un šādu ieiešanu armijā piedzīvo katrs turks. Gara jauniesaukto rinda, raudošas mammas un draudzenes. Milzu daudzums apskāvienu un ardievu. Arī Erdi mamma piedzīvo smagu emocionālo raudāšanu, tāpēc visu atpakaļceļu mājup pavadām klusējot, katrs ieslīguši savās domās, mamma nepārtraukti pīpējot un kaitinot mūs ar cigarešu smaku un mūžīgo vēju mašīnā, kas nepalīdz maniem puņķiem. Tveru vēl pēc iespējas pagulēt, bet viss, ko iegūstu ir dīvains nospiedums uz vaiga un jauna šķaudīšanas vētra.

Ko dara sievietes, kad skumst? Ēd saldējumu. Tā nu Erdi mammas draugs mūs visas aizved saldējuma medījumos fifīgā Stambulas rajonā – Moda, kas ir mūsu dzīvokļa (jau iepriekš pieminētajā Kadikoy) apkaimē. Vēderus pabarojuši, mamma pēdējās asaras noslaucījusi, dodamies uz mašīnu, kad.. sajūtam acīs un degunā asaru gāzi. Skaidrs ir viens – Kadikoy jau atkal ir liesmojusi protesta akcijās. Pa ceļam uz dzīvokli redzami turku jaunieši gāzmaskās, uz ielām, kurās ugunskuri, viss slapjš no policistu ūdens šalktīm, miskastes izkaisītas. Kara skats.

Redzu Sinemas acīs asaras un dusmas. Par to, kā valsts tiek iznīcināta, kā pret viņas cilvēkiem izturas kā pret necilvēkiem. Kā gan Erdogan (premjerministrs) var atbalstīt ASV iebrukšanu Sīrijā, lai cīnītos pret cilvēktiesību pārkāpumiem, ja paša valstī notiek kas šāds?!

Rītdien abām brīvdiena no darāmajām lietām un pienākumiem. Tāpēc, par spīti jokainajām iekšējām emocijām, apsolāmies, ka rīt nodosimies dzīves baudām. Aidā!
10

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s