pirms atvadām

Skatos tikko datorā ielikto reklāmas filmiņu “welcome to my country” ar Renāra samtaino balsi un knapi valdu asaras. Tāds laikam ir tas ceļotāja lāsts – bezgala mīlēt valsti, bet sentimentā nezināt un nesaprast, kas tad ir tas iemesls, kas tomēr nedod mieru un neļauj palikt šeit uz dzīvošanu. Tā kā tāds pasaules klaidonis vazājies tur un šur un priecājies par brīvību un jauniepazīstamajām kultūrām reizēm pat nemaz neplānojot atgriezties Dzimtenē, bet apraudies kā ēdienu nedabūjis zīdainis ikreizi, kad izdzirdi “Saule, Pērkons, Daugava”.

Latvijā ar ciemošanās noteikumiem esmu nu jau vairāk kā mēnesi, bet šodien jau teicu pirmās ardievas. Vēl pēdējās drēbes mazgājamas, suvenīri pērkami, acis izraudāmas skaujot ģimeni un tuvākos draugus, un pēc nedēļas jau jāceļas spārnos apciemot savu sirds dāmu Turciju pirms atpakaļceļa (caur Ķīnu) uz Jaunzēlandi. Parasti man atvadu sūrumu slāpē bezmaksas vīns un neizbēgami centieni aizmigt lidmašīnā, bet šoreiz šķiet, ka būs smagāk kā visas citas reizes.

Tikai tiem, kas dzīvo šeit katru dienu, vēl joprojām šķiet, ka Latvijā viss ir slikti. Gluži kā neredzam, cik ātri bērni pieaug, katru dienu lūkojoties uz tiem, tā arī neredzam, cik lēnīgi tomēr situācija Latvijā uzlabojas. Es savu Latviju esmu iemīlējusi jaunos apmēros – ar rūpīgi sakoptajām pilsētām (vislielākie komplimenti jāsūta Jelgavai, kas attīstījusies apbrīnojamā ātrumā un līmenī), lēnām augošo apkārtējo dzīves līmeni, ar smieklīgi dzeltējošajiem bērziem, dzintara krāsas jūru un visbeidzot dārza un dārzeņu smaržas pavadošo māju sajūtu. Cilvēki vēl joprojām ir īgni un uztraucas par nevajadzīgām muļķībām, bet es ļaujos dzīvot savā burbulī un manām acīm Latvija ir pacēlusies vēl augstākā līmenī, nekā tā bija, kad to abi ar Janci, apbruņojušies smagām somām un sapņiem, atstājām. Janci māju sajūta sasniedza daudz ātrāk nekā mani un man ir patiess prieks viņu vērot savā elementā – aiz bāra letes starojošu un pārlaimīgu dzīvojot sev paša izraudzīta dzīvesveida gaitu. Man vēl sava miera formula meklējama. Pagaidām gan vēl enerģija kājās un dullums sirdī.

Lai vai kā mans mēnesis ar pusi Latvijā ir aizskrējis vēja spārniem, šķietami ilgais laiks ir pagājis sildi pildošā atkalredzēšanās priekā pie visiem saviem mīļajiem. Kāzas ir nodejotas. Dārzs ir appļauts. Krustdēliņš samīļots. Un lai arī viss šis skrējiens no Jaunzēlandes caur Ameriku ir bijis dārgs un nu lielas ozolzīļu asaras nesošs, mana sirds ir dubultpilna mīlestības un uzkrāta jauna enerģija citiem ceļiem un citiem piedzīvojumiem, tāpēc ne mirkli nenožēloju, ka augusts nu jau divus gadus pēc kārtas ir mans uz-Latviju-atgriešanās mēnesis.

Viss, ko man atliek teikt, ir nepaej garām savai laimei tikai tāpēc, ka esi aizmaldījies savā negatīvismā vai dzīves situācijās (nevis problēmās). Tā mīlestība, kas izjūtama no savas ģimenes un draugu loka ir neatsverama. Ne ar karoti apēdama, ne ar naudu nopērkama. Un tā ir dzīves augstākā vērtība.

Un nu jau man sāk šķist, ka ne latvietim cits latvietis visgaršīgākā uzkoda, un ka ne kaimiņa zāļe zaļāka, bet gan – latvietis pats par sevi ir vismīļojamākā radība. Pačubini, saberzē, sabučo. Pasaki komplimentu un uzsmaidi viņam. Un redz kādā smaidā atplaukst un neko vairs nežēlo. Un šī ir tā avantūra un ekstrēmā izdarība, ko drīkst un VAJAG mājās pašiem atkārtot.