Tā kā zinājām, ka esam Bankokā, Indijas vīzu gaidīšanas procesā, pazaudējuši laiku un samazinājuši brīvo dienu skaitu (līdz lidojumam uz Indiju un Elīnas kāzu datumam), pieņēmām lēmumu koncentrēties uz Kambodžu un sūri grūti teikt “nē” Vjetnamas un Laosas apskatei. Turpināt lasīšanu “kā aizmukt no pilsētas un piemukt pie ziloņmātes”
Kad tu paceļo ilgāk pa Dienvidaustrumu Āziju, tu sāc apzināties, ka šejieniešiem tu esi tik vien, cik staigājoša dolārzīme. Tiesa gan Malaizijas-Taizemes robežpunktā mēs to vēl nezinājām. “Go to box nr. 3!“, izskan rupja pavēle. “No, go to box nr.1“, īgna tante sprēgā atpakaļ. “Ok, show me your passport!“, pēc ilgas stostīšanās šī pati īgnā tante tomēr izlemj pievērst mums uzmanību un saprot, ka viņas ofiss kastes izmērā tomēr bija tas, kas mums bija nepieciešams vīzas nokārtošanai. “3000 Thai Baht!“, īgnums nerimst un balss tonis nemainīgi kliedzošs. Turpināt lasīšanu “Iepazīšanās ar Taizemi”
“Are you sweating as much as I am?”
“Uffff, yeah…“*
Abi divi mitruma, karstuma un smacīguma pilnajā Singapūrā, braši centāmies ne tikai aprast ar nospiedošo karstumu, bet arī pielāgoties Āzijai raksturīgajai satiksmei, cilvēku daudzumam un netīrībai. Diezgan izaicinošs pasākums diviem Eiropas izmēra (lieluma) cilvēkiem ar vēl lielākām mugursomām plecos. Turpināt lasīšanu “Singapūra un pirmie Āzijas iespaidi”
Izrakstīts no manas ceļojumu dienasgrāmatas:
“10.01.2015
Vienmēr palīdz uzrakstīt datumu pirmo. Un tad uz mirkli iepauzēt un padomāt – ko gan es rakstu? Šīs divas nedēļas, mājot ardievas Jaunzēlandei, ir bijušas neaizmirstamu piedzīvojumu pilnas un tāpēc šķiet neikdienišķi grūti meklēt vārdus, lai to visu aprakstītu.
Šobrīd man kājas gaisā izīrētā mašīnā augstu kalnos starp Jaunzēlandes Dienvidu salas austrumiem un rietumiem. Bet 14 dienas atpakaļ es stāvēju uz kājām, mugursomu plecos un lietainā dienā centos iezīmēt kartē savas un Serhio nākamās 15 dienas. Turpināt lasīšanu “Attā Jaunzēlandei”
Es agrāk neticēju, ka visam agrāk vai vēlāk pienāk beigas. Ticēju, spītējos, un nepadevos. Līdz skaisti lietainam 2012. gada 11. jūnija rītam, kad māju ardievas visam, kas dārgs, lai visā krāšņumā saprastu, ka kaut kā beigas ir kaut kā vēl labāka sākums. Turpināt lasīšanu “Attā un sveiki par jaunu”
es nezinu kur 