Kad tu paceļo ilgāk pa Dienvidaustrumu Āziju, tu sāc apzināties, ka šejieniešiem tu esi tik vien, cik staigājoša dolārzīme. Tiesa gan Malaizijas-Taizemes robežpunktā mēs to vēl nezinājām. “Go to box nr. 3!“, izskan rupja pavēle. “No, go to box nr.1“, īgna tante sprēgā atpakaļ. “Ok, show me your passport!“, pēc ilgas stostīšanās šī pati īgnā tante tomēr izlemj pievērst mums uzmanību un saprot, ka viņas ofiss kastes izmērā tomēr bija tas, kas mums bija nepieciešams vīzas nokārtošanai. “3000 Thai Baht!“, īgnums nerimst un balss tonis nemainīgi kliedzošs.
Mazliet iebiedētais Serhio rušņājas pa somu naudas meklējumos un nemaz neredz to, kas paveras manām acīm – īgnā tante atplaukst smaidā un ar acīm skaita naudu, kas vēl Serhio rokās. Bet mirklī, kad 3000 Taizemes naudiņas beidzot iegūluši viņas rokās, smaidīgā un pēkšņi tik ļoti laipnā un mīlīgā tantiņa žūžo, ka aizpildīs visas anketas mūsu vietā, saspiedelē zīmogus pasēs un sveic mūs Taizemē. Tā lūk mēs nopirkām jaunu draudzeni par 3000 taizemes batiem…
Un piepeši īsajā vilciena ceļā no robežas līdz mūsu tās dienas galamērķim – Hatyai – Taizeme mums sniedza visu to, ko Malaizija paturēja aiz dzelzs maskām. Cilvēki mums māja stacijās, zeme šķita zaļāka un visbeidzot dabā parādījās putni un dzīvnieki. Taizeme uz doto mirkli šķita, kā īstā vieta diviem dabu meklējošiem ceļotājiem.
Bet diemžēl mēs zinājām, ka vismaz pirmajā Taizemes “apceļošanas” piegājienā mēs netiksim pie tik daudz dabas, kā gribētos. Redz, izrādās, ka ieceļojot Taizemē caur zemi (nevis ielidojot), ceļotājam tiek piešķirta vīza tikai 15 dienu garumā, nevis mūsu sapņoto 30 dienu garumā. Bet tā kā mums neizbēgami bija jāpiesakās Indijas vīzai Bankokā un jāgaida tās apstiprinājums 8-10 dienas, mūsu plāni aši vien mainījās un skaistu dienu dabā idejas aši vien bija jāaizmirst un nācās pieņemt faktu, ka pēc iespējas ātrāk jānokļūst Bankokā.
Tāpēc mūsu ašajā pieturvietā – Hatyai – palikām vien vienu nakti, bet jūsmīgi uzņēmām pastaigas pa pilsētu, kas neizcēlās ar dižu kultūru, bet bija smaidīgu cilvēku un garda ēdiena pilna. Ko gan vēl vairāk vajag?! Hatyai tūristiem tā arī kalpo par pieturvietu starp diviem dažādiem galamērķiem un vairums arī izvēlas tur pavadīt tik vien kā 1 dienu. Jo pilsēta nepiedāvā bagātu vēsturi, gluži pretēji – tā piedāvā visnotaļ tūristiskus pasākumus uz vienu dienu ieceļojošajiem tūristiem. Tāpēc tirgu uz laivām laidām gar ausīm un koncentrējāmies uz našķiem, jaunu zandeļu iegādi un saprašanu, kas taizemiešiem aiz ādas.
Iepazīšanās numur 1 – Āzijā pieejamās tualetes, jebšu flīzēts caurums zemē un tualetes papīra vietā ūdens špricējamā, dušas klausulei līdzīga, iekārta. Smaka atkarīga no tā, cik daudz ūdens iepriekšējais cilvēks atļāvies ar kausiņu no blakus atrodošā ūdens spaiņa ielaistīt “flīzētajā caurumā”.
Iepazīšanās numur 2 – taizemieši. Līdz šim ne-lielpilsētas taizemieši šķiet jauki, jokoties mīloši, neuzbāzīgi. Problemātiskā daļa ir tie, kas cenšas pārdot tuk-tuk pakalpojumus vai jebkāda veida ceļojuma komplektus. Risinājums – smaidīšana vietējiem, ignorēšana uzbāzīgajiem.
Iepazīšanās numur 3 – ēdiens. Tik ass, ka škiet, ka taizemieši pievieno ekstra čili ārzemniekiem un, aiz stūra noslēpušies, ķiķina par mūsu sviedriem un asarām. Aši vien atradām mums patīkamu veģetāro restorānu ar ēdienu, kam var arī garšu just. Tiesa gan vēlāk Bankokas gaitās turpinājām svīst. Iepazīšanas un centieni adaptēties neveiksmīgi.
Nākamajā rītā, pēc iepriekš minētajiem iepazīšanās mēģinājumiem, sekoja mūsu pēdējā iepazīšanās un līdz tam mirklim iemīļotākā diena – iepazīšanās numur 4 – garu distanču vilciena piedzīvojumi. Bet par to nākamreiz 🙂
es nezinu kur 