Attā Jaunzēlandei

Izrakstīts no manas ceļojumu dienasgrāmatas:

“10.01.2015
Vienmēr palīdz uzrakstīt datumu pirmo. Un tad uz mirkli iepauzēt un padomāt – ko gan es rakstu? Šīs divas nedēļas, mājot ardievas Jaunzēlandei, ir bijušas neaizmirstamu piedzīvojumu pilnas un tāpēc šķiet neikdienišķi grūti meklēt vārdus, lai to visu aprakstītu.
Šobrīd man kājas gaisā izīrētā mašīnā augstu kalnos starp Jaunzēlandes Dienvidu salas austrumiem un rietumiem. Bet 14 dienas atpakaļ es stāvēju uz kājām, mugursomu plecos un lietainā dienā centos iezīmēt kartē savas un Serhio nākamās 15 dienas.
Tā kā nebijām gatavojušies un plānojuši Jaunā gada svinības, abi spontāni paķērām vīnu kafijas krūzē un pustumsā aizelsušies devāmies meklēt Nelson’ā atrodamo Jaunzēlandes ģeogrāfisko centru. Kāpēc aizelsušies? Tāpēc ka iedomātā punkta parka vidū vietā dabūjām augstu un stāvu kāpienu kalnā.

Es parasti neaprakstītu šādu skaistu, bet pavisam vienkāršu piedzīvojumu. Bet šis skats, kas pavērās manā acu priekšā ar uguņainu pilsētu zem manām kājām vienu stundā pirms Jaunā gada iestāšanās, lika man atcerēties 2 līdzīgus kalnus un 2 zīmīgi līdzīgas situācijas. Kalns Horvātijā 2010. gadā, kad es sev atklāti pateicu, ka par spīti visai savai sadzīviskajai situācijai, es beidzot vēlos sekot savai sirdij un ceļot; kā arī kalns 2012. gadā Grenoblē, kur mirkli pirms došanās uz Jaunzēlandi, sirdī māju ardievas Eiropai un tai līdzi sekojošajām emocijām. Un visiem šiem 3 kalniem ir kopīga sajūta – kaut kā gaidīšana un no kaut kā atvadīšanās.
Tāpēc pirms ašā skrējiena lejā uz pilsētas centru un Vecā gada pēdējiem sekunžu skaitīšanas, es tur tā klusi smaidīju kalna galā un gaidīju Jauno gadu ar visām tā pārmaiņām.
Un vismaz līdz šim 2015. gads nav licis man vilties… 1. janvārī aizdevāmies uz Kaikoura, kas ir labi zināma roņu kolonijas pilsēta. Un tā feini 2 pilnas dienas izdzīvojāmies kāpelējot pa akmeņiem un kalniem, mierīgi un klusi mijiedarbojoties ar saulē gulšņājošiem vai ūdenī spēlējošamies roņiem.

Un tas ir tas fenomens, kas āra un dabas aktivitāšu piekritējiem liek tik ļoti iemīlēties Jaunzēlandē. Šeit ir iespējams saplūst ar dabu, būt līdzās ar dzīvniekiem un putniem, vērot kokus un augus, kas nodrošina neaizmirstamu panorāmu, un klusi elpot, zinot, ka esam tikai viena matērija līdzās visām citām radībām. Roņi mums tuvojās tuvu, ieturot savu minimālo distanci un zinot, ka arī mēs būsim saprotoši brīvības zonu un klusuma ievērošanā.
Un tāpat arī tie 3 dzeltenacu pingvīni, kurus pāris dienas vēlāk Otago pussalā redzējām nākot ārā no ūdens ikdienišķā mazuļu barošanā ar dienā okeānā samedīto, un neskaitāmie zilie pingvīni, kuri šiverējās pa savām ligzdošanas vietām, gaidot viena no vecākiem pārrašanos daudz vēlākā nakts stundā. Visas šīs radības, ja ziniet, kur meklēt un esiet pilni pacietības un klusuma, atrāda savu skaistumu visā to dabas neskartumā.

Līdzās zaķiem, pūcēm, oposumiem, papagaiļiem augstu kalnos un vairākiem citiem putniem, kuru nosaukumus necentīšos pārtulkot, bet kas ir arī ievērības cienīgi un Eiropā nesastopami, pie neaizmirstamākajiem mirkļiem jāpiemin tas jancīgais, mazais ķengurs – wallaby – kas visdrīzāk izmucis no kādas fermas, ko viņa piederība meklējama Austrālijā, nevis Jaunzēlandē, un majestātiskais albatross, kas savā spārnu atvērumā var sasniegt 3m plašumu. Mums bija tā skaistā iespēja apmeklēt albatrosu ligzdošanas vietu, kas ir vienīgā vieta pasaulē, kur albatrosi ligzdo cilvēku apdzīvotā sauszemē. Tiem, kas gluži kā es, savā dzīvē vēlas spārnus un spēju lidot, vērojot šo putnu majestātisko lidojuma vieglumu un zinot, ka katru otro sava mūža gadu tie apceļo pasauli lidojuma brīvībā, nevar noslēpt to balto skaudību savās acīs.
Un, protams, kalni. Dienvidu sala ar savu Gredzenu Pavēlnieka un Hobitfilmas popularitāti, ir pilna elpu aizraujošu skatu. Viens no tādiem skaistumiem atrodams Mt Cook – Jaunzēlandes augstākā kalna (3754m) – pakājē. Koši zili ezeri, mākslinieciska kalnu virsotņu līnija, sniega baltums uz zaļās zāles fona un 3 milzu glacier – ledus upes -, kas atdzīvina aizsalušu kalna sirdi.

Jaunzēlande ir paradīze. Un tā vienmēr paliks kā manas otrās mājas, jo man bija tā laime uz 2 gadiem saukt sevi par šejienieti, attīstīties profesionālajā jomā, noticēt sev un iepazīt neskartas dabas patieso aicinājumu. Es ne tikai atradu mīlestību sevī un savā blakus esošajā cilvēkā, es arī iemācījos mīlēt un izprast dabu, klausīties vējā un jūrā un sadzirdēt absolūtu harmoniju tajā, kā mēs dzīvojam.

Attā!
Arthur’s Pass village
Jan, 2015″

Lai arī šis ieraksts visdrīzāk tiks publicēts nu jau kaut kur no Singapūras interneta dzīlēm, šobrīd kūkojam Christchurch lidostā un baudām izdevīgo iespēju par nieka $5 atgāzties uz nakti lielos “puffos” un salādēt visas savas tehnoloģijas pirms Āzijas iekarošanas. Kā Kolumbs paspēju ievietot pirmo piespraudni Latvijas kontūrā ar nosaukumu “no kurienes tu esi?“, cerībā, ka vēl kāds cits latvietis reiz šeit ievietos savu nozīmīti un pie sevis klusi nočukstēs: “čau, Linda!“. Esam 8h stundu attālumā no lidmašīnas pacelšanās un man cītīgi jāmeklē emociju filtrēšanas ierīce, lai saprastu, ka viss patiešām ir reāls un notiekošs…