Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā

Ir tik forši krāmēt kabatās atmiņas par Kambodžu. Lai arī piedzīvojumu un redzētā apjoms pieklusa notikumos, tas uzplauka krāsās un Mekongas upes, kā arī kalnu svaigā gaisa ietekmētā zaļā krāsā, kas beidzot nomainīja vispārīgo sausumu un biezo putekļu oranžo krāsu. Mūsu pēdējās divas Kambodžas nedēļas bija pilnas miera un labsajūtas, aplūkojot un izdzīvojot vēl divus neredzētos valsts reģionus. Bet tajā pašā laikā tās bija pilnas pārgaidīšanās emociju. Bijām tikai mirkļa attālumā no došanās uz Indiju, kas, savukārt, iezīmēja mirkļa attālumu no došanās uz Latviju.

No mūsu lauku burvības un ziloņmammu apciemojuma Sen Monorom pilsētā, devāmies uz Kratie. Vēl viena pilsēta it kā nekurienes vidū, toties plaši pazīstama kā paradīze Mekongas upē un upē dzīvojošo delfīnu – Irrawaddy – ieinteresētajiem. DSCN7014Kārtējais trakais pārbauciens mazajā, bet piebāztajā, Kambodžai tipiskajā mini autobusā, mazs soļojiens viesnīcas meklējumos un bijām klāt. Mazos, šauros gaiteņos, kas veda augšup, ar lūgumu novilkt ceļotāju apavus, līdz atdūrāmies pret svaigu gaisu un durvīm uz mazo paradīzi – jumta restorāniņu un viesnīcas administratūru vienuviet. Un skats burvīgs – no vienas puses uz vietējo tirgu, kas pēc tam agros rītos pildījās ar pārdevējiem, dārzeņiem un pircējiem, un no otras puses uz plašo un tik ļoti mierīgo Mekongas upi. Viens bija skaidrs – mūs lutinās gan saullēkti, gan saulrieti! DSCN7017Nākamajā rītā, agri modušies, devāmies savā dienas uzdevumā – delfīnu meklējumos. Cēlāmies agri ar apdomu, jo Kambodžā, it īpaši šajā apkaimē, karstums dienas vidū varēja cepināt uz nebēdu, turklāt – mēs esam entuziastiski izvairīšanās cienītāji no tūristu pūļiem. Un reti kurš ir spējīgs pamosties tik agri, cik Serhio. Bet, protams, neiztiekot bez mazām drāmām, atkal jau ap un par maldīšanos un bankomāta slēpšanos, no Kratie izbraucām ne stipri agrāk kā visi citi. Lai vai kā, karstums vēl nebija uzsācies un mūsu priekšā bija 15 brīnumaini kilometri.

DSCN7022

Mekonga, Āzijas 7tā garākā upe, ir atdzīvinājusi šo reģionu mums līdz tam vēl neredzētā Kambodžas zaļumā. Visapkārt bija putni, ūdens, priecīgi cilvēki un it īpaši bērni, kas vēl aizvien aizrautīgi nodarbojās ar māšanu un sasveicināšanās mākslu. Prieka labsajūta!

DSCN7031Bet unikālie Irrawaddy delfīni gan mūsu apciemošanas dienā bija nokautrējušies. Sasnieguši speciālo tūristiem paredzēto delfīnu skatu punktu, samaksājām savu tūrista nodeviņu (kas arī kalpo upes un delfīnu vides uzlabošanai) un ar čeku rokās palēkdamies gājām uzpes virzienā, kur mūs jau gaidīja motorlaiva un laivotājs. Izkārtojušies saulē un atrazdami labākās vietas fotogrāfiju uzņemšanai, mūs, pirmkārt, pārsteidza upes plašums, mazās vientuļās saliņas tās vidū un tāds romantiskais miers. Otrkārt, jā, jocīgo degunu delfīni, kas ir tik ļoti interesanti ar savu meloņveidīgo galvu un garā deguna neesamību.

DSCN7051

DSCN7058b (4)No tāluma izskatījušies kautrīgos delfīnus, bet, ne mazāk svarīgi, stundu izvizinājušies pa Mekongas upi un pat pastaigājušies pa kādu no vientuļajām saliņām, lecām atkal uz riteņiem un tikpat jautrā prātā devāmies savus 15 kilometrus atpakaļceļā, pa ceļam vēl grābjot visus iespējamos zaļos apstāšanās punktus un vietējos klosterus. Bet pašā vakarā neiztikām bez Mekongas saulrieta, izbaudīdami katru sekundi sarkanās bumbas iegrimšanā aiz horizonta. Kaut kā pēkšņi, tik ļoti blīvi apdzīvotajā Kambodžā, sajutāmies vieni un bezgalīga plašuma priekšā. Ak, skaistā Mekonga!

DSCN7081

DSCN7102Nākamās dienas agrais autobusa pārbrauciens līdz Pnompeņai un pēc tam līdz Dienvidu pilsētai Kampot, kas ir tūristu caurbraukšanas punkts Dienvidu pludmaļu meklējumos, nebija izcilas ievērības cienīgs. Kā vienmēr – pārbāzts un pārsēšanās lielpilsētā viegli kaitinoša ar uzbāzīgu cilvēku un pārdevēju masām. Toties pati Kampot pilsēta, mūs patīkami pārsteidza un tā vietā, lai kļūtu tikai par nakts pieturpunktu pirms dodamies uz Kambodžas Rietumiem (jo kūrortpilsētas un pludmales mums neinteresēja. ne tāpēc, ka esam iedomīgi, bet gan tāpēc, ka 2 gadus nodzīvojām uz salas pie pludmales un šoreiz gribējām koncentrēties uz mežiem, laukiem un klusumu), mēs šeit palikām uz vēl vienu pilnu dienu.

DSCN7126

DSCN7139Kampot ir labi zināma ne tikai kā mierīga franču koloniālisma arhitektūras glabātāja, bet arī Kambodžā plašāk zināma ar saviem melnajiem pipariem, zivju mērci un durian – izcili smirdīgu augli. Un tieši tā Kampot mūs savaldzināja – ar mieru, ar upi un tās mazajām kafejnīciņām svaigajā gaisā, ar naksnīgo izbraucienu uz kuģīša un fireflies (līdzīgi kukaiņi jāņtarpiņiem, kas naktī zaigo) aplūkošanai, kā tās iekārtojušās kokos kā DSCN7118Ziemassvētku rotājumi. Bet ķirsītis kūkā bija Epic Arts Kafejnīca, kas ir angļu nevalstiskās organizācijas veidots projekts. Šajā kafejnīcā strādā tikai kambodžieši ar īpašām vajadzībām, gatavo lielisku khmer ēdienu un pasniedz dievīgu ledus kafiju. Kā arī – šajā kafejnīcā iespējams iegādāties šo cilvēku mākslas darbus, rotas, šalles un vēl un vēl. Tāda iedvesmojoša gaisotne visapkārt un ērtie krēsli, nozaga mūsu laika sajūtu un mēs tur tā klusēdami un sapņodami pavadījām vismaz divas stundas. Turklāt mēs varējām laiski nolūkoties šī video klipa filmēšanas aizkulisēs:

Bet nākamās dienas pēdējais garākais pārbrauciens mazajā busiņā šoreiz ir tiešām pieminēšanas vērts. Jau ilgi domājām un paši sev pārmetām, ka neesam nofotogrāfējuši vai uzfilmējuši busiņos notikušo. Tad nu šī diena sniedza mums visu kā uz paplātes, visu izkrāšņojot un sasvaidzinot.

DSCN7158Mēs agrā rīta stundā, kā vienmēr, devāmies kārtējā aptuveni 300km garajā pārbraucienā. Šeit jāatzīst, ka pateicoties visiem šiem attālumiem un iedresēto pacietības līmeni, dodoties ceļā ar zemākattīstītu valstu sabiedriskajiem transportiem (stāsti būs arī no Indijas!), šobrīd Latvijā ceļš Gulbene-Rīga šķiet īstenas pupu mizas un komforta izbrauciens. Mēs tikām uzņemti kā vieni no pirmajiem pasažieriem un uzreiz iesēdināti mini busiņa pašā aizmugurē, bet mūsu somas – piesietas pie paša busiņa karājās pie rūpīgi saliktajām vistu režģu kastēm, kas neļāva aizvērt busiņa bagāžnieka durvis un, savukārt, mūs no svaigā gaisa un izkrišanas atdalīja tikai ar melnu plēvi. DSCN7168Neskatoties uz jau pirmajām neērtībām – ekstrēmi skaļo mūziku tieši pie manām ausīm no lielajām busiņa tumbām un jau sākušos pieturvietu lielo daudzumu un cilvēku plūsmu busiņā vienam pēc otra, mēs vismaz pirmo pusstundu no sirds ķiķinājām par visiem tiek vistiņ-trokšņiem, kas izteiksmīgi skanēja mums mugurpusē. Lai nobeigtu šo stāstu, jāpiemin ne tikai visas tās bagāžas daudzums, kas galu galā mākslinieciski tika sasiets ar lielām virvēm bagāžniekam atvēlētajā vietā, bet arī mākslinieciskais veids, kā kambodžieši iekārto 14-vietīgā busiņā līdz pat 20 cilvēkiem. Un šajos busiņos mūsu citi ceļotāji-draugi ir piedzīvojuši vēl visu ko – rīsu maisiem pilnu grīdu, tā, ka sēžot ceļi ir pie zodiem, svaigām zivīm pārbāztu bagāžnieku un tam līdzi nākošo smaku. Un, jā, par ceļa garumu, ierašānās laiku un citiem ceļojuma apstākļiem nekad nevariet būt droši.

DSCN7188Krong Khemara Phoumin – robežpilsētā ar Taizemi, Kambodžas Rietumos, ieradāmies galīgi izmocīti. Bet pēc viesnīcas atrašanas, tomēr nevarējām sēdēt rokas klēpī salikuši, mums bija sliktas ziņas un rīcībai bija jābūt ātrai. Protams, kā vienmēr – pēdējā mirklī – atklājās, ka šajā Kambodžas-Taizemes robežpunktā neizsniedz visa on arrival, kas nepieciešama man kā Latvijas pilsonei. Tāpēc, ar mums atvēlēto laiku līdz lidojumam uz Indiju no Bankokas, varianti bija tikai divi – par lielām naudas summām doties atpakaļ uz Siem Reap Kambodžas Ziemeļrietumos, vai arī par šo pašu milzu naudas summu iegādāties ātro Taizmes vīzu. Parasti šis prieks pašā Pnompeņas vēstniecībā izmaksātu 30$, bet tas viss prasītu laiku un nepieciešamību sagādāt tādu dokumentus, piemēram, izziņu no darba (hallo, esmu bezdarbniece), kuru man nebija. Tāpēc, apejot šos visus procesus un iegūstot iespēju nebraukt uz Pnompeņu vai no valsts izbraukt caur pavisam citu robežpunktu, man nācās samaksāt 80$ un bez pases iekrist visiem par garlaicīgu atzītajā Krong Khemara Phoumin.

DSCN7182

Bet par spīti prognozēm, mums ar nemaz tik garlaicīgi negāja. Jo, kā jau esmu teikusi iepriekš, pats galvenais ir sev blakus esošais cilvēks, vai vide, ko pats esi sev radījis. Mēs ar Serhio apstāties nemākam un no visām situācijām mēģinām rast prieku. Tāpēc jau nākamajās dienām lecām uz riteņiem un uzsākām vietējo peldvietu meklējumus.

DSCN7193Jā, ir pavisam ērti samaksāt paprāvu naudu un izbraukt ceļojumā uz kādu salu un pludmali. Bet tikko kā atteikušies no 80$, mums ne prātā nenāca darīt kaut ko par maksu. Tāpēc kartē izpētijām aptuvenos ceļus uz tuvākām un tālākām pludmalēm un, sapakojuši līdzi ņemamas pusdienas, devāmies ceļā.

DSCN7199Šajā izbraucienā arī tapa viskrāšņākās bildes un pašu iespaidi par Kambodžas iedzīvotāju dzīvi. Maza mājiņa pie mājiņas, absolūta nekārtība un netīrība, mājlopi visapkārt, haoss, bērneļi netīrām mutēm, bet tajā pašā laikā tās neaizmirstamās krāsas un plašie, visbiežāk bezzobu, smaidi no no vietējiem. Tāda patiesa laipnība… Bet toties, pēc ilgākiem maldīšanās cienīgiem meklējumiem, pēc smagiem pārbaudījumiem saulē stumjot riteni caur absolūti baltām, bet dziļām smiltīm, vairāku kilometru attālumā, lai visbeidzot attaptos nešķērsojamas mangroves bezizejā, mēs tomēr atradām pludmali. DSCN7233Un, jau metoties no riteņa nost un velkot nost šortus, priekā saucot “Peldamies!“, mūs pārņēma šausmu skats un realitāte. Ūdens ir tā piedrazots, ka pat pretīgi skatīties. Visa balto smilšu pludmale bija pilna ar kokos karājošamies plastmasas maisiņiem, smiltīs bija atrodamas konservu bundžas, sadzīviskie atkritumi un pat lieli rīsu maisi. Nemaz nerunājot par to skatu, kas baisi uz mums raudzījās caur tik dzidro jūras ūdeni. Es pieļauju, ka tūristiem bagātās Dienvidaustrumu Āzijas pludmales uz visām šo valstu populārajām salām ir rūpīgi iztīrītas, lai vairotu apmeklētāju skaitu, bet mēs šeit stāvējām salkanas realitātes priekšā. Un uz visiem mūžiem iemācījāmies nepieciešamību aiz sevis atkritumus savākt un šķirot tos. Neviena dokumentālā filma nespēs parādīt to šausmu skatu, ko mēs redzējām ar savām acīm, jo tad patiesi noticējām, cik traģiski šis viss ir. Nu jau vairs tā nebija vienkārši netīra lielpilsēta, bet gan netīra daba, kurā jādzīvo miljoniem dzīvnieku, no kuriem ietekmējamies arī mēs paši! Lai vai kā, atmetuši cerības nopeldēties, pavērojām smieklīgos krabīšus krastā un drīz vien devāmies viesnīcas un vakariņu virzienā, lai nākamajā dienā aplūkotu B variantu – pavisam citu pludmali, pavisam citā virzienā.

Toreiz, dodoties uz pludmali Taizemes virzienā un neesošā ceļa vietā, brienot caur mangrovju radītiem maziem upju kanāliem, es instagram un facebook ieliku šo bildi ar jautājumu “and what did You do today?!*”. DSCN7268 (9)Bet ne visi zināja, ka pēc kārtējās neveiksmes pludmales atrašānā (kopā 6 dziļi kanāliņi, kuri bija jāpārvar ar visu riteņu nešanu), jo pludmales vietā mūs sagaidīja dubļu masa, kurā Serhio iegrima līdz ceļiem un vainagojās ar gandrīzēju kurpju pazaudēšanu, mēs pie viena arī priekšpēdējā un pēdējā kanāliņa šķērsošanas reizē skaisti satraumējāmies. Es savu fantāziju vadīta par mangrovēs dzīvojošiem krokodīliem vienu upīti pirms “pārgājiena” beigām, sadomājos par visādiem radījumiem tur ūdens apakšā un sāku neadekvāti ātri soļot cauri kanālam, kas sekmējās atsitienā pret lielu akmeni un iedzīvošanos tagadējā rētā uz manas labās kājas. Ak, akmiņas!

DSCN7288Bet Serhio stāsts visā šajā ir viskrāšņākais, jo tas lika, ne tikai uz mūsu mīļo Elīnas un Pawan Indijas kāzām ierasties iešļūcenēs, bet arī pievarēt sekojošo 16km augšup un 16km lejup svētceļojumu kalnā šajās pašās iešļūcenēs. Nemaz nerunājot par to emocionālo traumu, kas mani piemeklēja mirklī, kad Serhio starp kanālā peldošo riteni un viņa apaviem, sēdēja uz sauszemes un izbrīnā man teica: “Looooook!!*”. Kad pacēlu savas acis, vēl joprojām, neizprotot, ko viņš tā sēž, kamēr ritens acumirklī mirkstot rūsē mangrovju ūdenī, ieraudzīju šokētu Serhio lūkojamies man virsū un viņa kreisās kājas mazo pirkstiņu lūkojamies nevis manā virzienā, kā to paredzētu fizikas likumi un pareizas pēdas proporcijas, bet gan smeldzīgi un izteikti, 90 grādu leņķī uz no manis labo, bet Serhio – kreiso – pusi.

Protams, pēc maniem paģībieniem un prātuļojumiem, ķerot pēc elpas, ko nu darīsim Kambodžas nekurienē ar Serhio lauzto pirkstu, pēc pirksta ievietošanas atpakaļ vietā un tad vismaz 3 nedēļām gan pampumiem, gan apavu neērtumiem, Serhio pēda ir sveika un vesela. Bet par pašu atgadījumu sākām smieties jau tajā pašā vakarā, iedomājoties no malas saskatāmo komēdijas cienīgo žanru mūsu abu veidotajā amizantajā drāmā.

DSCN7307Un tā arī ar pastaigām caur tirgiem, piekrasti un ēdiena izbaudīšanu, sagaidījām manu pasi ar visu vīzu tajā un divas dienas pirms lidojuma uz Indiju, devāmies Bankokas virzienā. Ceļa procesā no fifīga Franču pensionāru pāra uzzinājām, ka mūsu tikai veiksmīgā kārtā atrastais autobuss nekurienes vidū, dodas pa priekšu uz lidostu, pirms Bankokas centra izbraukšanas. Tāpēc, lai arī dienu par agru, ar abiem pensīšiem izkāpām lidostā, un, viņus pavadījuši līdz iekāpšanas reģistrēšanās terminālim, paši iekārtojāmies uz beņķiem, kurus arī uz diennakti pasludinājām par savām mājām.

Bet viss tālākais jau Indijas atmiņu kabatās liekams. Un par to nākamreiz!

________________________________________________________

*”Un ko Tu šodien darīji?!” *”Skatieeeeeees!!”

Advertisements

One thought on “Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s