Birka: life

Ierakstīts es smaidu,esmu ceļā,ēd ar lielo karoti!

Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā

Publicēts nezkur

Ir tik forši krāmēt kabatās atmiņas par Kambodžu. Lai arī piedzīvojumu un redzētā apjoms pieklusa notikumos, tas uzplauka krāsās un Mekongas upes, kā arī kalnu svaigā gaisa ietekmētā zaļā krāsā, kas beidzot nomainīja vispārīgo sausumu un biezo putekļu oranžo krāsu. Mūsu pēdējās divas Kambodžas nedēļas bija pilnas miera un labsajūtas, aplūkojot un izdzīvojot vēl divus neredzētos valsts reģionus. Bet tajā pašā laikā tās bija pilnas pārgaidīšanās emociju. Bijām tikai mirkļa attālumā no došanās uz Indiju, kas, savukārt, iezīmēja mirkļa attālumu no došanās uz Latviju. Turpināt lasīšanu “Vēl ar pēdējiem piedzīvojiem Kambodžas redzeslokā” →

Ierakstīts esmu ceļā

Iestrēguši Bankokā

Publicēts nezkur

imageTā kā zinājām, ka mūs sagaida 16h garš ceļš vilcienā no Hatyai līdz Bankokai, nenožēlojām naudiņas un šoreiz 3. klases (zemākās) sēdvietu vietā izvēlējāmies gulšņājošās vietas, gudri izvēlēdamies lētākās – bez kondicioniera vagona biļetes. Jo redz, šeit viņi kondicionieri ne tikai uzgriež ledīgi aukstu, bet arī kondicioniera nebūšana nozīmē vienu lielu baudu ceļotājiem – logu, kas atverams! Turpināt lasīšanu “Iestrēguši Bankokā” →

Ierakstīts es smaidu,esmu ceļā,ēd ar lielo karoti!

Apbruņojies uz ilgu lasīšanu. Es un ASV.

Publicēts nezkur

Man šķiet, ka tā bija pēdējā jūnija nedēļa, kad Sergio man atgādināja – “Tev palikusi tikai nedēļa līdz prombraukšanai“. Un līdz ar to iesākās mana trakā skriešana un izmisīgi mēģinājumi aizbraukt no salas, atstājot aiz sevis gan pabeigtu mozaīkas vienas sienas daļu, gan cenšoties tikt galā ar sirdi plosošām emocijām, pirmo reizi dzīvē baidoties no pārmaiņām. Turpināt lasīšanu “Apbruņojies uz ilgu lasīšanu. Es un ASV.” →

Ierakstīts es smaidu,vēl labāk nevar,ēd ar lielo karoti!

mākslas triepienos

Publicēts nezkur

ImageDzīve ir pilna pārsteigumu. Jā, esmu jau to teikusi. Bet vēl vairāk dzīvē ir pilna sakritību un likteņa pirkstu pieskārienu. Kaut kad novembra sākumā, apmeklējot Parīzē Žorža Pompidū centru, stāvēju pie šīm gleznām. Neko daudz toreiz nedomāju, tik vien, cik apbrīnoju to lielumu un mākslinieka veiksmi, spējot radīt pasaulē zināmu mākslu, izmantojot vien, pēc skata, trīs otas vilcienus. Es nekad nebūtu domājusi, ka pāris mēnešus vēlāk izrādīsies, ka mozaīkas siena, kuru veidoju ir veltīta šim māksliniekam (kā izrādās – Joan Miro), ka restorāna nosaukums (Casita Miro) ir nodēvēts viņa vārdā, ka pat priekšnieku meita ir nosaukta par Miro. Bet vēl vairāk – manā priekšā stāvēs šīs pašas zilās gleznas bilde un priekšnieka vēlme man šo pašu gloznojumu transformēt ar otām un krāsām uz vienas no mozaīkas detaļām. Turpināt lasīšanu “mākslas triepienos” →

Ierakstīts pārdomas

valsts cita. bet situācijas tās pašas

Publicēts nezkur

ImageIr dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms. Turpināt lasīšanu “valsts cita. bet situācijas tās pašas” →