Man šķiet, ka tā bija pēdējā jūnija nedēļa, kad Sergio man atgādināja – “Tev palikusi tikai nedēļa līdz prombraukšanai“. Un līdz ar to iesākās mana trakā skriešana un izmisīgi mēģinājumi aizbraukt no salas, atstājot aiz sevis gan pabeigtu mozaīkas vienas sienas daļu, gan cenšoties tikt galā ar sirdi plosošām emocijām, pirmo reizi dzīvē baidoties no pārmaiņām.
Mana franču draudzene reiz pie vīna glāzes, kopīgi vērojot rozā saulrietu pār Waiheke salas ostu ar Oklandas torņu virsotnēm fonā, man teica, ka kazino spēlētāji nekad nepamet galdu, kad viņiem veicas. Un turot šo teikumu sirdī, es zināju, ka esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, ļaujot Jancim doties ceļā vienam apkārt pasaulei, bet pašai tajā laikā nobāzējoties uz salas un izdzīvojot savu sapni. Bet, tuvojoties 2. jūlijam, manam izlidošanas datumam, es pirmo reizi dzīvē mocījos bezmiegā un pārmērīgā asaru pieplūdumā acīs. Lai arī salu pametu uz tikai div-ar-pus mēnešiem, lai izciemotos ASV, Latvijā un Turcijā, dzīve man ir iemācījusi nekad nepaļauties uz pastāvošām vērtībām, tāpēc dzīvoju pastāvīgās bažās par visu to, ko sava garā atvaļinājuma ietvaros varu zaudēt. Šoreiz mana dzīve bija zenīta plašumos, visos iespējamajos krāsu toņos un visās iespējamajās dzīves un sirds laimēs. Un doma par visa tā zaudēšanu nedeva emocionālo mieru. Pārspīlēti un sakāpināti. Bet tāda jau ir tā cilvēka daba, ātri vien pieķeroties pie laimes. (kā piemēru var minēt jau garo rindu uz manu darba vietu. daudzas salas meitenes tā vien berzēja rokas, gaidot, kad pienāks mana pēdējā darba diena)
Tā nu arī uzsāku savu trako pēdējo nedēļu darbā, konstatējot, ka tāds sienas apmērs, pie kura parasti strādāju mēnesi, man jāpabeidz vien 5 dienās. Un atbildība dubultliela – siena atrodas tieši aiz restorāna skatu loga, kā arī vasaras āra zonas teritorijā. Priekšnieks mani ļoti izcili sabaidīja par darba kvalitātes svarīgumu, bet tajā pašā laikā, pēdējā teikumā ar plašu smaidu norādot, ka viņš man maksimāli uzticas un brīvi ļauj man darboties vienai, sekojot viņa iepriekšizveidotajam zīmējumam. Un tā nu es aizstrādājos uz 12-14h dienā, aizmirstot par ēdienreizēm, salas ziemas aukstumu, lietu un vēstulēm, kontaktiem ar draugiem un ģimeni. Visas manas dzīves pamatā pēkšņi kļuva mozaīka – kā izauklēts bērns, kurš izaudzināms vien pāris dienu laikā, apmīļojams, apčubināms.
Un tā bija skumīga sestdienas nakts, kad bija pienākusi mana pēdējā darba diena, 1m nepabeigtas sienas un aiz loga restorāns, kurš veras jau ciet plkst. 23:30 un signalizē, ka man arī pienācis laiks nobeigt savu darba dienu. Ar aukstu snīpi pirmo reizi mūžā nebiju priecīga pirms atvaļinājuma iesākuma – mozaīka un māksla bija kļuvusi par manu labāko draugu, sabiedroto un par manu pašnoteikšanās vietu. ikdienišķas astoņas stundas mūzikas un savu domu, veidojot no cementa sienas krāsainu Miro un Gaudi mākslas darbu mīlestības apliecinājumu. Uz salas tā arī tiku atpazīta – ne pēc vārda, bet gan kā “mosaic girl“. Un nu tas viss bija beidzies. Ar solījumiem, bet tomēr vispārēju pārliecību, ka septembrī, man atgriežoties, viss var būt pavisam citādāk.
Un nepagāja ne 3 dienas vakariņās ar draugiem, ilgās pastaigās, pēdējā mirkļa somas krāmēšanā un pēc acu izraudāšanas sirsnīgās atvadās no savas Jaunzēlandes ģimenes Meksikas Minas un spāņu Sergio (visi plāno septembrī atgriezties, bet dzīve spēlē pati savus jokus un stāstus, tāpēc ne uz visu var paļauties) biju ceļā uz ostu, lai ar kuģīti celtos uz sauszemi un dotos lidostas virzienā. Tiklīdz iesēdos kuģī, tā asaras pašas pārgāja un iestājās jau tik labi pazīstamā sajūta – prieks un neziņa par ceļojuma turpinājumu. Nākamais galamērķis – San Francisco!
Par to arī patiesībā ir šis bloga ieraksts. Par lielummāniju Amerikā, manām 2 nedēļām amerikāņu dzīvesstila un pārmaiņu pauzi starp Jaunzēlandi un Latviju. Par emociju kamolu, domājot par dienu attālumu no ciemošanās MĀJĀS un prieku, mainot manā prātā iestagnējošo negatīvo viedokli par ASV.
Pēc gandrīz 12 stundu lidojuma un manas mūžīgās nespējas aizmigt lidmašīnā, stāvēju garā rindā uz pasu pārbaudi San Francisco lidostā. Bāla un miegaina uztraukusies par slavenajām bargajām mantu un cilvēku pārbaudēm. Un pat nenojautu kādā situācijā nonākšu, vēl ilgu laiku atceroties šo sarunu:
Robežsargs: “are You travelling alone?”
es: “yes.”
Robežsargs: “occupation?”
es: “artist”
Robežsargs: “Do You plan to go to Las Vegas?”
es: “no”
Robežsargs: “where You will stay, what will You do?”
es izstāstu visu savu plānu
Robežsargs: “are You planning to meet someone and get married in the USA?”
es: “no. Im leaving in 2 weeks, and to be honest – Im not interested to stay in States, Im not the biggest fan of this country, Im just visiting”
Robežsargs: “Are You single?”
es nodomājusi – kas Tev par daļu? – neuzskatu par nepieciešamu svešiniekam stāstīt savu privāto dzīvi, saku: “yes, I am”
Robežsargs: “How is it possible that woman at age of 25 is single and travels alone?!”
es, saraucot uzacis: “I like to be independent and free”
Robežsargs, izsniedzot atpakaļ manu pasi, pēc zīmoga iespiešanas un manu pirkstu nospiedumu paņemšanas: “Do You even like men?!”
es, nu jau pavisam saraukusi uzacis un ar vienu kāju, stāvot aiz sarkanās līnijas, kas ieved Amerikas teritorijā: “yes. Latvian men!!!!!“
Stāstot šo stāstu vēl joprojām smejos. Mani Amerikas draugi gan bija šokā, atvainodamies sakot, ka jūtas apkaunoti un ka man vajadzētu iesniegt sūdzību par šo robežsargu. Bet es tik smejos. Nejutos aizvainota un varbūt tāpēc šī saruna man simbolizē tik vien, cik cilvēku aprobežotību, uzskatot austrumeiropas meitenes par amerikāņu vīra meklētājām. Man žēl šī vīrieša vai nu par viņa rāmjos dzīvošanu, vai arī ļoooooti neveiksmīgu flirtēšanas veidu, smaidot kā maija saulītei, bet uzdodot absolūti neadekvātus jautājumus.
Lai vai kā pēc nepilnas pusstundas jau biju Reivinas – savas Jaunzēlandes mājas īpašnieces, Rosa mammas (par to, kas ir Ross vēlāk) un man labas draudzenes vienā personā – rokās. Un mans piedzīvojums varēja sākties!
Tā kā esam dvēseļu radinieces ar apmēram 40 gadu nobīdi, ātri vien pieņēmām lēmumu, kas es nevēlos aplūkot tipiskās tūristu vietas, ka vēlos iejusties viņas dzīvē un sajust, ka pati uz mirkli esmu dzīvojusi pasaulē slaveno “american dream” dzīvi. Tāpēc turpmākās 2 nedēļas pavadījām lutinot savus vēderus, acis, ausis un rokas. No rītiem apmeklējot oriģinālas kafejnīcas, vakariņojot amerikāņu lielummānijas lielo porciju stilā, aplūkojot neaizmirstamas Kalifornijas krasta līnijas un meža biezokņus, kā arī izdzīvojot dienu San Francisco, klausoties amerikāņu populāro mūziku un kravas kuģu skaļo miglas-taures dūkoņu, kā arī vismaz trešo daļu visa ceļojuma pavadot mākslas studijās, kur tiku iepazīstināta gan ar māla mākslu (viņa pati ir māksliniece un no māla veido komiskas, bet ar īpašu stāstu, statujas), gan kolāžas mākslu (viņas draudzene ir izslavēta papīra gleznu veidotāja).
Bilžu stāsta apkopojums par manām nepilnām divām nedēļām kopā ar Reivinu:
Reivina dzīvo uz Ziemeļiem no San Francisco, mazā ciemata ar nosaukumu Sebastopol. 6ha plašumā ar galveno māju šīs zemes īpašniekiem (šajā majā arī es apmetos), 2 vasaras mājiņām Reivinai un vēlvienai īrniecei Brenai, kā arī ar vienu lielu māla studiju. Daļu īpašuma apdzīvo dārzs un kopumā 3 suņuki, kas šiverējas pa plašumiem un zemes gabala iedzīvotāju rokām. Bet ir arī liela neapdzīvota zemes daļa, uz kuras ir saaugusi zāle un to apdzīvo aitu bars, kas ik dienas izmūk no sava aploka, lai aizganītos zaļākas zāles virzienā. Lieki piebilst, ka tik pat ikdienišķi, kā šīs aitas izmuka, tik pat ikdienišķi mums viņas arī bija jāķer un jāliek atpakaļ sētā. Tiku gan izbļauties uz suņiem, kas cītīgi norēja izbēgušās aitas, gan sabadīties, gan arī mīļi pieskarties un atbrīvot aitu bērnus, kas bija pamanījušies iepīties paši savā sētā. Šī īpašuma ikdiena NEKAD nebija garlaicīga.
Māla studija un mani centieni radīt 3D putnus. Bet ne gluži pats mazo skulptūru radīšanas process bija pats aizraujošākais. Piedzīvojumā labākā daļa bija kolorītās personības, kas savos 50 un uz augšu gados ir atklājušas sevī mākslinieku un šobrīd aktīvi mācās pie zemes īpašnieces un mākslinieces vienā personā savu sakāmo paust māla skulptūrās. Man bija tā laime un naivās meitenes kultūršoks, klausoties ātrās palīdzības ārstu ikdienā un piedzīvojumos; izzinot afroamerikānietes dzīves gaitu kā melnajai sievietei amerikā, cenšoties sadzīvot ar savu egoistisko māti un pavisam neizturamo māsu; klausoties stāstos par aktieru ikdienu, cenšoties izsisties savas dzīves labākajos gados; kā arī uzzinot pat intīmas detaļas no katras šīs personības dzīves stāstiem, kas mākslas procesā un raitās runāšanas rezultātā atklāti paspruka ne reizi vien. Galu galā es ieguvu tāāāāādu stāstu bagāžu, ko man nespētu sniegt neviens vienaudzis. Kur nu vēl Amerikas vienaudzis…
Nākamā atkāpe – vēdera prieki. Jau Jaunzēlandē no savas meksikāņu Minas paspēju saklausīties par visiem tiem meksikāņu ēdieniem Amerikā, kas patiesībā it nemaz nav Meksikas tradicionālais ēdiens, bet gan amerikāņu izgudrojums. Bet tas netraucēja mani sapņot par visos seriālos izslavēto tacos, burritos un quesadillas izmēģināšanu. Un kur nu bez margaritas izmēģināšanas!!! Attiecībā uz šī alkoholiskā dzēriena izmēģināšanu man radās pavisam konkrēts un atklāts secinājums: labi, ka šo dzērienu neatklāju jau labu laiku agrāk. Tas ir tik garšīgs, ka baidos, ka būtu kļuvusi par alkoholiķi.
Vienā no pirmajām dienām Kalifornijā, Reivina mani sēdināja mašīnā un mēs devāmies dabas pirmajā dabas aplūkošanā: apkaimē iersto lielo sarkano koku apskatē, braucot cauri tumši zaļiem mežiem ar kokiem, kas tik gari, ka knapi saskatāmas to galotnes, un nokļūstot līdz vietējo vidū slavenajai Bodega Bay, kas izslavēta savas burvīgās piekrastes un vīna dēļ. Bet ne mazāk svarīgi – Alfrēda Hičkoka un viņa 1963. gadā filmētās flmas “The Birds” dēļ. Jāatzīmē, ka it īpaši vasarā siltās zemes, bet aukstā okeāna dēļ, Kalifornijas piekraste ir klāta ar miglu, kas, piemēram, tuvojoties San Francisco, aiz kalniem izskatās pat sirreāli – tā kā tāds baismīgs putu mākonis, kas gluži kā citplanētietis iekarojis un apdzīvojis zemi. Tāpēc šī ceļojuma ietvaros Reivina nebeidza atkārtot, cik veiksmīgas mēs esam, ka lielākā daļa no krasta līnijas – lai kur arī mēs nedotos – ir skaidri saredzama. Tā arī šeit mums pavērās kaut kas ne bieži redzams: roņu kolonija, kas parasti slēpjas miglā. (bildē pa labi var ievērot gar mazās salas malu izkārtotus roņu rumpīšus. pa labi no viņiem – albatrosu kolonija)
Un, protams, kur nu bez 4. jūlija Amerikas Neatkarības svinībām! Ar tradicionālajām hot dogu ēšanas sacensībām televīzijā un vakariņām ģimenes lokā. Šoreiz man bija tā laime iepazīt Reivinas draugus – māksliniekus, mūziķus un visādi citādi interesantus personāžus, kā arī japāņu ģimeni, kas uz dzīvi Amerikā pārvākušies 20 gadus atpakaļ. Bet pati vakara nagla – maģisks un grandiozs salūts San Francisco kūrortpilsētā – Sausalito. Ar miglainu San Francisco fonā, Amerikas himnu un draudzīgu amerikāņu klačiņu visapkārt, tā arī sasēduši līča malā sagaidījām lielo notikumu.
Bilde Amerikas lielummānijas atspoguļojumam. Un tā arī ir. Viss šajā zemē ir LIELS. Lielas ēdiena porcijas, milzīgas kafijas krūzes ar bezizmēra putukrējumu tajās, lielas mašīnas un lieli cilvēki. Lielas mājas un grandiozi ceļi. Plašumi ir visur. Tāda sajūta, ka var izplest spārnus un lidot. daudz un tālu.
Un iepriekšējā bilde ir fotogrāfētā pa ceļam uz mūsu 3 dienu piedzīvojumu uz Dienvidiem no San Francisco – Carmel. Slavenākā vieta visā Amerikā vietai, kur atpūsties un veldzēties skaistā dabā, dabas parkos un absolūtā mierā, ja izdodas izkļūt no tūristu pūļiem. Tur mēs pabraukājām pa tuvāko apkaimi, priecājoties par krasta līniju un dzirdamajiem roņiem, kas izlīduši sauszemē sauļoties.
Un tad arī pienāca kārta kārtīgai San Francisco izpētei ar pastaigu gar ostas teritoriju, slavenās šokolādes fabrikas apmeklējumu, augsto kalnu un leju ielu pārbraucieniem pilsētā, gluži kā filmās. Ar Golden Gate tiltu šur un tur, dažādu ielu izstaigāšanu (piemēram, slaveno China Town), bet pats galvenais – bijušās hipiju ielas (Haight-Ashbury) apmeklējumu, kas, tiesa gan, vēl joprojām saglabājusies kā dīvainīšu paradīze. Bildes zemāk:
Un turpu šurpu vēl pārējās un pēdējās dienas San Francisco apkaimē pavadījām vienkārši atpūšoties, turpinot tradīcijas ar kafijas krūzi no rītiem un seriāliem vakaros. Taču pieminēšanas vērta ir pasaules lielākā zīdītāju slimnīca San Francisco apkaimē, uz kuru devāmies manā pēdējā dienā San Francisco. Šajā teritorijā uzturas pārsvarā roņi, kas atrasti dažādu saslimšanas iemeslu dēļ okeāna krastā un šeit sadakterējušies, tiek atlaisti atpakaļ brīvībā. Mums bija tā iespēja vērot, kā brīvprātīgie slimnīcas darbinieki baro šos dzīvniekus, izmantodami dažādas taktikas, lai nenodarītu pāri ne sev, ne dzīvniekam. Kā arī runātīga kundze mums pastāstīja par katru no dzīniekiem, par atbrīvošanas procesu un dažādiem piedzīvojumiem darba procesā. Šīs bija lieliskas atvadas no San Francisco un pēc īsas un prieka-satraukuma negulētas nakts, biju jau 5 stundu braucienā autobusā uz San Luis Obispo – kilometru tuvāk bagātnieku pilsētai Santa Barbarai un tajā uz laivas dzīvojošajam Rosam.
Tātad stāsts par Rosu. Šķiet, ka tas bija pirms kādiem nu jau gadiem trim, kad Ross – NBA spēlētāju treneris – ieradās Latvijā, lai trenētu mūsu Andri Biedriņu. Tā arī mēs abi iepazināmies un arī nākamajā vasarā, kad Ross atgriezās Latvijā, mūsu draudzība nekur nebija izgaisusi. Ross arī bija pirmais cilvēks, kam es pastāstīju par savu plānu ceļot un kurš man ieteica kādu reizi sava ceļojuma ietvaros pietauvoties Jaunzēlandē. Tā arī, uzturot labas draudzības saites, es uzsāku dzīvi Rosa mammas vasaras mājā uz Waiheke salas, kura mūs ar Janci arī toreiz darbos iekārtoja. Tāpēc arī, esot Kalifornijā un L.A. apkaimē, nevarēju neapciemot savu senu paziņu un vienkārši labu cilvēku – Rosu. Uz šīs laivas pavadījuši nakti pēc Santa Barbaras apskates un basketbola spēles apmeklējuma, cēlāmies agrā rīta stundā un devāmies Los Angeles virzinā, kur jau plkst. 8.00 mūs gaidīja Mustafa Abdul-Hamid, kurš bija lūdzis Rosa palīdzību treniņa procesiem. Tā arī pirmo dienas daļu pavadīju basketboliskā gaisotnē, slavenajā UCLA universitātē, kurā filmēta ne viena vien jauniešu filma un kuras studentu ciemats uzskatāms par lielāko Amerikā. Tā arī trijatā aizgājām pusdienās, pavadot laiku saturīgās sarunās par ceļojumiem, dzīvi un basketbolu. Biju jau paspējusi aizmirst šo gadu laikā jau vidusskolā audzēto patiku pret sportu un it īpaši basketbolu, izbaudot skaņu, ar kādu bumba izkrīt cauri basketbola grozam.
Un te nu man jāatzīstas, cik ļoti man Amerika nekad nav interesējusi un daudzi man noteikti pārmetīs par to visu, ko tūrisma ielpilsētā Los Andželosā neapmeklēju. Bet es jau dienu iepriekš bez lielām pārdomām piekritu Rosa uzaicinājumam izlaist Holivudu, Venice beach utt., un doties vēl mazliet vairāk uz Dienvidiem… uz Disnejlendu.
Arī Disnejlendu es nekad iepriekš nebiju gribējusi aplūkot, bet zinot Rosa enerģiju un to, cik jautri mums kopā, es zināju, ka viņš ir īstais cilvēks, lai dotos bērnišķīgās izklaidēs un amerikāņu kalniņos. Izmirkuši slapjajos nobraucienos, izkliegušies Star Trek tumšajos un zvaigžnotajos amerikāņu kalniņos, izdzīvojušies pa multfilmu varoņu mājām, izbraukušies ar Indiana Jones mašīnu un piedzīvojuši īstas dārgumu meklēšanas atrakcijas, devāmies zemūdens braucienā “Meklējot Nemo” un abi izspriedām, ka esam pavadījuši vislabāko iespējamo dienu Los Andželosā. Vēl pēc ikvakara šova Disnejendas teritorijā ar visu varoņu parādi un lielu, grandiozu salūtu virs Disnejlendai simboliskās pils, mans pēdējais vakars ASV bija iesācies.
Vēl piedzīvojumiem bagāti centieni reģistrēties viesnīcā (izkāpjot no paziņu mašīnām svešās valstīs, rūpīgi pārbaudiet, vai esiet sev līdzi paņēmis visas nepieciešamās mantas) un biju klāt – pāris metru attālumā no lidostas un pāris stundu attālumā no lidojuma atpakaļ uz Eiropu.
Ir grūti aprakstīt šādas emocijas. Kad kamols kaklā aiz laimes un miegs nav pazīstams jau vairākas dienas tik vien tādēļ, ka galvā ir tik daudz domu un scenāriju atkaltikšanās priekiem. Šajā laika posmā Amerikā es pa īstam atskārtu, cik ļoti esmu ilgojusies Latvijas un manu cilvēku. Tāpēc viss pārējais ceļš jau pieder vēsturei: lidmašīnas lielo kavēšanos un nīkšanu lidmašīnā, 11h stundu bezgulējuma lidojuma, nosēšanās Berlīnē un mūsu ar Janci senā, labā paziņas Lotāra satikšana, riepas pārduršana uz Vācijas lielceļiem, nepārtraukta braukšana tuvāk mājām un visbeidzot 17. jūlija 12:00 šķērsojot Latvijas robežu. Tas ir bijis garš un skaists skrējiens atpakaļ uz Latviju un man ir dots skaists mēnesis ar pusi, lai izbaudītu to mīļumu, kas mani šeit sagaida uz iksoļa. Dzīve ir skaista tālumā, jā, bet to mīlestību, kas sasniedzama mājās, neviens nekad nespēs aizstāt.
Bet gluži tā patās, kā es esmu iemācījusies nebaidīties pamest arī laimi, cerot, ka tā nekur nepazudīs, es katru mīļu dienu piedomāju un ceru, ka arī mani mīļie turpinās mācēt mani palaist manā lidojumā, zinot, ka nemaz ar tik tālu neesmu. Es esmu tepat aiz stūra Tev un Tev. Un tā tas paliks, vienalga, cik patieso kilometru attālumā.
es nezinu kur 