janvāris. Pa kuru laiku?!

Image
Es zinu, zinu. Pat bez priekšā teikšanas zinu. Esmu atkal bijusi pazudusi starp sevi, savām domām, darbiem un laimes meklējumiem. Bet šovakar, beidzot ieslīgstot krēslā ilgi gaidītajā brīvdienā un vērojot bangojošo okeānu aiz loga, kas lēnām nobriest vētrai, esmu atpakaļ pie datora, gatava padalīties ar to, kas šobrīd izkrāso manu dzīvi.

Domāju, ka savu stāstījumu sākšu ar Ziemassvētkiem, kas pirmo gadu bija tik .. pliekani. ImageBez ģimenes, sniega un siltuma meklēšanas mājās karstvīna krūzes pavadībā Ziemassvētki ir tik vien, cik komerciāls pasākums. Ne mirkli nenoķēra sajūta par to, ka vajadzētu kādam skaļi pateikt “Priecīgus Ziemassvētkus”, nemaz nerunājot par ikgada taureņiem vēderā kaut ko gaidot, uz kaut ko cerot. Šoreiz jāpasakas Rosa mammai un mūsu Meksikāņu Minai, kas arī nejutās savā ādā šajos svētkos, tāpēc Ziemassvētku vakaru pavadījām četratā daloties ar ēdienu, kompāniju un dzīves stāstiem. Vēl neticamāku Ziemassvētku sajūtu radīja okeāna zaļā krāsa aiz loga un mazā t-krekla siltums. Bet Ziemassvētki bija labs iemesls un atruna vēl pārējiem interneta izmantotājiem (jo GB skaits mēnesī mums ir ierobežots) tam, lai es pa ilgiem laikiem varētu sazvanīties ar mājām. Septiņos no rīta pēc mana laika un astoņos vakarā pēc Latvijas laika mana aizpampusī miega seja atkal-saredzējās ar sirdscilvēkiem. Brīnišķīgajām vecmammām, kā vienmēr runātīgo krustmammu ar ēdiena piedāvājumiem, krusttēta skaļo izsaucienu “Tev nu gan, meitenīt, ir pohmelis“, Vijas smaidu un pats svarīgākais – 3 svarīgāko cilvēku (pārējie 2 gulēja diendusu) smiekliem un acu siltumu. Tiesa gan viss prieks jau nākamo divu stundu laikā aizmirsās, cenšoties padarīt Ziemassvētkus īpašus citiem – tiem, kas bija par slinku Ziemssvētku pusdienas un vakariņas gatavot ģimenes idillē mājās.

Gluži līdzīgi pienāca arī Jaunais Gads. Starp darbu un vasaras baudīšanas priekiem, ķerot viļņus, neizdevās noticēt, ka ir pienākusi gadu mija. Tā, protams, arī bija jāsagaida darbā, bet šoreiz, pateicoties pārējo kolēģu arī vispārējam izmisumam un labo sajūtu trūkumam, bijām tik vienoti, ka Vecgada vakars patiesībā bija īss, bet izdevies. Pāris minūtes pirms pusnakts, aizmirstot par restorānā sēdošajiem klientiem, ar kolēģiem, vīna un dzirkstošā vīna pudelēm uzrāpāmies aiz restorāna kalnā, no kura redzama panorāma vismaz 300 grādu apkārtnē un nodevāmies skaļiem smiekliem, gada pārskatam, zvaigžņu vērošanai un visbeidzot Auklendas salūta un Waiheke salas dziesmu pavadībā visi viens otru apskāvām un novēlējām laimīgu jauno. Nevienam tā arī nenoticējās. Bet domas par jaunā gada darāmajiem darbiem un cerībām gan netika noklusētas. Lielākā daļa pavāru solījās atmest smēķēšanu. Daļa – dzeršanu. Bet mēs ar Janci sev novēlējām nākamo gadu vēl piedzīvojumiem krāšņāku un kilometriem bagātāku. Mani Jaunie gadi kļuvuši internacionāli. Pagājušo gadu salūtu skatījos Tartu parkā. Šogad – Waiheke. Un man neaprakstāms satraukums, domājot par to, kurā pasaules malā būšu nākamgad.

Pagājušo reizi, kad apklusu ar saviem pierakstiem, biju pārāk laimīga, lai sēstos pie datora un rakstītu trīs vārdus “es esmu laimīga”, taču šoreiz tas vairāk bija nogurums, nevis laime, kas neļāva man būt labai draudzenei un rakstīt garas vēstules, vai labai ceļojuma izklāstītājai  un padalīties ar redzēto. Šķiet, ka esmu iekarojusi uzticību no restorāna menedžeriem un līdz ar to arī mani pienākumi un darba stundas aug. Arī apkalpojamo galdiņu, cilvēku daudzums un viņu statuss sabiedrībā. No viesmīļu ēnošanas un pāris galdiņu uzraudzības, esmu izaugusi līdz kāzu un VIP galdiņu apkalpošanai. Skaisti. Bet neizturami. Man būtu simtu viens stāsts stāstāms par to, cik krāsaini ir mani kolēģi, cik restorāns ir skaists, cik vīna darītavas vīns ir garšīgs un cik ļoti es mīlu pulēšanas istabu, kurā nodoties savām domām, rūpīgi škirojot ēšanas piederumus un pulējot glāzes. Man ir pat smieklīgs stāsts stāstāms par to, kā “I feel good” dziesmas pavadījumā, paslīdot uz zemē izlijušā ūdens, uz ceļgaliem iešļūcu pulēšanas istabā gluži kā zvaigzne uz skatuves. Bet tas viss aizmirstās, kad ķermenis signalizē par enerģijas krājumu izsīkumu.

ImageTāpēc šorīt pamodos nekāda. ar kājām, kas jutās kā pēc noskrieta maratona, saplēstām kurpēm, acīm japāniešu šaurumā un vispārēju īgnumu un acīm redzamām asarām acīs, kad Rosa mamma pie rīta tējas man pajautāja, vai viss kārtībā. Pēc mazas sarunas par pienākumiem un iemesliem neaiziešanai no darba, Rosa mamma iešķieba manās rokās turp-un-atpakaļ biļeti uz Aucklandu un nokomandēja aizbrauk turp vienai un izvēdināties. Aizveda mani līdz ostai un novēlēja jauku dienu. Un tāda kā no laivas izmesta es tur arī paliku stāvam, pētam kuģus un domājam, cik sen neesmu izrāvusies nekur viena pati.

Nopirkusi kafiju ostā, apsēdos saulē uz acīm uzslējusi tik sen neizmantotās saulesbrilles un vēroju, kā cilvēki no Aucklandas, nopakojušies ar pludmales piederumiem, izkāpj uz salas. Un pie sevis nodomāju, cik gan interesanti – viņi brauc uz salu brīvdienās, bet mēs – salas iemītnieki – dodamies uz lielpilsētu, lai atslēgtos, izrautos un aizmirstos.

Un te nu es biju. Pēc 40 minūšu brauciena ar mazu pasažieru kuģi, es stāvēju debesskrāpju pakājē, cilvēku burzmā un devos galvenās ielas – Queen Street – iepazīšanas tūrē. Jāatzīst, ka tālu netiku. Pēc Waiheke salas dabas baudījuma, lielpilsēta šķiet pārāk smacīga, burzmas pārpildīta un mašīnas rūkoņas ierobežota. Tāpēc nodevos tam, kas tik ļoti sen nebija darīts – iepirkšanās drudzim. Dārgajā Jaunzēlandē tā bija bauda skriet no veikala uz veikalu, skatoties uz izpārdošanas cenām un kiwi (jaunzēlandiešu) stila drēbēm. Te viss kūsā no sērfotāju stila iezīmēm un hipiju cienīgām krāsām un brīvības apģērba izvēlē. Šajā valstī arī pidžamma ir cienīgs ietērps iziešanai uz bāru un neķemmēti mati ir stila tikums, nevis trūkums. Ar pieticīgu iepirkumu maisiņu (esmu tomēr iemācījusies ierobežot savu tērēšanās vēlmi) turpināju savu atslodzes dienu ar garu pastaigu gar ostas apkārtni, patirinot kājas pār piestātnes malu un vērojot kuģus ienākam un aizejam. Jāpiemin, ka Aucklanda ir pilna fascinējošu ielu muzikantu, kas spēlē blūzu un virina pirkstus pār ģitāru absolūtā vieglumā, tā, ka tirpiņas pārskrien ķermeni, šķērsojot viņus. Papildus lutinājumam kalpoja itāļu arbūza garšas saldējums un absolūtā brīvība domās. Pēc sešām stundām un konstatējuma, ka telefons ir izslēdzies un varētu signalizēt par briesmām mājiniekiem, sapratu, ka laiks pamest lielpilsētu un doties atpakaļ savos džungļos.

Tā nu, saskaroties ar satrakoto okeānu, kas jau sešos pēcpusdienā sāka nobriest šonakt solītajai vētrai, esmu atgriezusies savā vidē, gatava jauniem izaicinājumiem un pārbaudījumiem darbā. Vēl joprojām pietrūkst laika vēstulēm un garākām skype sarunām. Daudzu cilvēku sejas jau izplēnējušas. Domas samazinājušās. Bet atmiņas no mājām nelaiž vaļā, un labi, ka tā. Man ir tik daudz miljoniem labu domu, ko atcerēties un pie kā pieturēties, domājot par atgriešanos pēc gada, diviem.

Image

P.S. Atpakaļ ceļā kuģī dalīju savu sēdvietu ar kādu kungu un viņa diviem dēliem. Tētis bija aizvēris acis un viens no mazajiem dēlēniem skaļi jautāja “Dad, why You are so tired?“, uz ko viņa brālis atbildēja “Because he is a dad“. Sasmējos par bērnu asprātību, bet pēc tam aizdomājos, ka nav ko pīkstēt par savu darbu un noguruma apmēriem. Būs bērni, nebūs pat šādu brīvdienu, kurās nodoties tikai sev un savu ietipību apmierinājumam. Un pat, ja bērni būs jau izauguši un devušies prom, tāpat nebūs brīvdienu, jo dienas un naktis būs jāuztraucās par to, vai viņiem viss ir kārtībā. Un tādu pārdomu pavadījumā šķiet, ka negribētos iekāpt savu vecāku kurpēs un sajust viņu bažas par manu ikdienu un ceļojumu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s