Ir dažādi iemesli ceļošanai. Citiem tā ir ziņkāre, citiem aicinājums, citiem vienkārši vēlme izrauties no ikdienas un atpūsties ar glāzi pludmalē. Bet nedrīkst noliegt to daļu cilvēka saprāta, kas ikvienam no ceļotājiem saka: “ej prom, aizmūc no visa”. Un man šķiet, ka nav cilvēku, kas droši varētu apgalvot, ka, aizbraucot pat 2 nedēļu atvaļinājumā, nav centušies no kaut kā aizbēgt, no kaut kā izvairīties. Arī man bija savi neatbildētie jautājumi, savas cerības. Un savas vēlmes aizmukt un vairs nekad nesaskarties ar vairumu situāciju vai cilvēku. Bet pēc garās nedēļas nogales vēstules Elīnai, kas šobrīd ir pārvākusies uz dzīvi Grieķijā, bet manu dzīves ceļu skāra, kad abas tikāmies dzīvodamas Turcijā, gardi nosmējāmies, cik gan valstis jāpaspēj nomainīt, lai saprastu, ka no sevis nav iespējams aizmukt un viss tas, kas traucējis dzīvei Latvijā, traucēs arī šeit. Situācijas nemainās. Un arī manas atbildes vaI muļķības nē. Ir tikai mazliet vieglāk to redzēt visu no malas un skaudri apzināties, kas maināms.
Bet vai cilvēki spēj patiesi mainīties?
Es vēl joprojām nezinu, cik lielam ābolam jāuzkrīt uz manas galvas, lai es pēkšņi spētu rīkoties adekvāti tajās dzīves situācijās, kas lika manām kājām drebēt Latvijā. Un arī šeit.
es nezinu kur 