Posted in pārdomas

22 sekundes draudzības

Kad biju pavisam maza un pēc tam, kad mamma pie brokastu galda sapina man bizi, devos uz bērnudārzu un ticēju, ka draudzība slēpjas tajā, kuram ir visskaistākā spēlmantiņa. Kad paaugos vēl mazliet, biju droša, ka draudzība ir pārejoša un cilvēki izmanto viens otru noteiktu laika sprīdi. Tieši tik ilgu laiku, kamēr viņu dvēseles un vajadzības ir uz viena un tā paša sajūtu viļņa. Bet pirms pāris gadiem es sapratu, ka draudzība nav mērama simts draugos. Ka patiesībā mums katram ir nepieciešami tikai 2-3 tuvākie cilvēki un tie ir patiesi draugi, kas savas vajadzības pielāgos Tev, kas reti teiks nē, bet pāri visam no sirds dziļumiem vēlēs Tev tikai labu. Ka draugi ir līdzās ikmirkli un tuvi pat tad, ja telefons nav iezvanījies jau vairākas dienas. Bet vēl pavisam nesen es aizbraucu no visa, kas man dzīvē mīļš.

Tāpēc neesmu īstais cilvēks, kas spētu mācīt par draudzību…

…Bet vakar francūzis mani paķēra aiz rokas, lika atgulties pret siena gubu un, starp ballītes troksni un visapkārt skaļi čalojošu vīnogu lasītāju un vīna taisītāju balsīm, lūdza spēt sajust klusumu un vērot zvaigznes. Un tā Francijas lauku vidienē es atradu Lielos greizos ratus, Piena ceļu un cilvēkus, kurus nekad nespēšu aizmirst.

Image

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s