par āboliem un citiem tārpiem

Cik viegli gan ir atrast varbūtības un sakritības, kad astoņu stundu garumā par vienīgo sabiedrību ir kļuvusi sarkana austiņa labajā ausī, kas nu jau ar vien vairāk sākusi spēlēt Ziemassvētku dziesmas. Pateicoties franču valodas nezināšanai un priekšnieka vēlmei uzlabot darba kvalitāti, jaunā nodarbe Francijā – ābolu lasīšana – tiek veikta ar svešiem cilvēkiem klusumā, jo gan Jancis, gan spāņu jauniegūtā draudzene no vīnogu lasīšanas laikiem ir vairāku rindu attālumā.

Tā nu es šodien mānīju savu prātu un tā vietā, lai kārtotu domas, aizrautīgi plānoju “kā būtu, ja..”. Atcerējos visu, kā bijis un pārdomāju, kur reiz esmu kļūdījusies, tāpat arī izpēlēju galvā muļķīgas etīdes no tiem priekiem, kas varētu būt bijuši, ja reiz nebūtu bijusi kautrīga vai spītīgi principiāla muļķe. Par situācijām, kurās neesmu bijusi spējīga paklusēt, un par situācijām, kad tieši otrādi – viss būtu bijis citādāk, ja būtu bijusi pietikoši drosmīga, lai atvērtu muti kaut vienam vārdam, vai atļāvusies būt es pati, nevis vairāk-kā-gada garumā bijusi man pašai absolūti svešs cilvēks.

Tajā pašā laikā lūkojos uz saviem jaunajiem kolēģiem. Un nevarēju nevilkt paralēles ar labām attiecībām, kas beigušās. Pēc šķiršanās cilvēki piedzīvo posmu, kad neviens cits nespēj uzrunāt viņus tā, kā to darījis šis īpašais cilvēks. Un tā arī tagad – jauniepazītie cilvēki varētu līst ārā no ādas, bet manās acīs viņi tik un tā nemainīgi paliktu nenozīmīgi. Šobrīd šķiet, ka nekas nespēs aizstāt ne to gaisotni, ne krāsainos cilvēkus, ne darba apstākļus, kas mums bija vīna darītavā. Punktu maniem pūliņiem iedraudzēties ar kādu no jaunā sastāva pielika puisis, ar kuru komandā šodien strādāju, kurš no manas muguras noņēma izcili skaistu Dievlūdzēju un manā acu priekšā, iedomādamies, ka ir liels varonis, kurš mani izglābis, nabaga kukainīti saspieda un aizsvieda prom.

Pati ābolu lasīšana noteikti ir vieglāka, nekā vīnogu lasīšana, ja vien izdodas atrast pareizo piegājienu ābolu noplūkšanai no koka un ātrai spējai izšķirt, kuri ābolu izmēri ir labi pārdošanai, bet kurus pagaidām vēl atstāt kokos turpmākai augšanai. Uz vēdera tiek novietots spainis, kurš pie ķermeņa pievienots gluži kā nepareizi uzlikta mugursoma, tiek piešķirta viena rinda ar ābeļu krūmiem, un lasīšanas prieks var sākties! Līdz ar trepītēm, plastmasas kastēm nederīgiem, bet vēl nesapuvušiem āboliem, un ar lielām koka kastēm labajiem āboliem, notiek virzīšanās līdz pat rindas galam. Darbs nav grūts, bet neveikliem cilvēkiem, kā man, spriedzes pilns, jo āboli savā starpā nedrīkst sasisties, tie jāapčubina un no ābeles jānonem rūpīgi, spainī jāievieto vēl rūpīgāk,  un ar izcilu mākslu pēc tam spainis jāiztukšo koka kastē. Bet apstākļos, kad jāstrādā ātri, šāda uzmanība, manuprāt, ir pieprasāma tikai no labi koordinētiem cilvēkiem.

Tā nu esam aizkavējušies Pelussin vēl uz vismaz 2-3 nedēļām. Izsviedu miskastē savus laimes saucienos pēdējā vīnogu lasīšanas dienā, ka vairs nekad necelšos 6:02 no rīta, jo šobrīd esmu atpakaļ šajā pašā vecajā, labajā rīta laikā, kad par visu vissaldākais šķiet miegs, bet modinātājs pielīdzināms raupjākajam ienaidniekam. Bet smaids jau ar to neizbeidzas, jo kamēr ar vieglākiem un smagākiem darba pienākumiem nauda turpina krāties, krājas arī plāni un skaistas domas par to, kādās pasaules malās šī nauda tiks tērēta. Un šī doma silda, ak, kā silda!

45 dienas līdz kontinentu maiņai!

P.S. Vienā no reizēm, kad priekšnieks bija aizgriezies, bet man bija jāpakapjas uz trepēm, lai novāktu augstāk esošos ābolus, atļāvos aši no kabatas izvilkt telefonu un nofotogrāfēt, kāds skats paveras no galotnēm. Tik steigā absolūti neiedomājos, ka pagriežoties mazliet pa labi, būtu redzami gan kolēģi, gan mūsu smieklīgās somas, kurās ābolus salikt, gan kalni, kas vēl joprojām nebeidz priecēt.