Posted in vēl labāk nevar, ēd ar lielo karoti!

Visu vai neko jeb sports Alpos

Image

Pēdējo reizi, kad rakstīju, savas dienas pavadīju domājot par dzīvi un lūkojoties uz dzīvi tik vien, cik caur loga plašumiem. Bet nu es esmu atpakaļ ceļā un kopā ar Janci atkal varam dzīvi IZDZĪVOT, ne tikai domāt “kā būtu, ja būtu”. Viņš savā blogā (www.poriec.wordpress.com) ļoti konstruktīvi un patīkami ir aprakstījis mūsu lēmumu pamest Modenu un to, kā un kāpēc mērojām ceļu līdz Alpu pilsētiņai Tirolē – Wolkenstein. Esam atgriezušies Alpos, kurus tik ļoti iemīlējām iepriekš Šveicē un vēl vairāk – esam atkal kopā ar cilvēku, kurš man tik ļoti atgādina Kādu ļoti mīlētu, bet nesen zaudētu personu– kungu vārdā Lothar, par kuru jau esam rakstījuši iepriekš, jo ar viņu pavadījām nedēļas nogali Vācijā. Tāpēc es pati neizplūdīšu ceļa detaļās, es koncentrēšos uz to, kas mani darījis pēdējās trīs dienas tik ļoti laimīgu. Sportu.

ImageMan trūkst manu Mīļo. Un man trūkst Rīgas ielu un manu naksnīgo pastaigu pa tām, redzot, kā pilsēta pieklust, kā diena pārvēršas tumšā miega krātuvē. Bet tik pat ļoti šos nepilnos divus mēnešus man ir trūcis arī sports. Pēc neveiksmīgiem jautājumiem Modenā esošajiem un jaunizveidotajiem draugiem par iespējamu skriešanas apavu aizņemšanos, es biju bezgala laimīga par piektdienas agrā pēcpusdienā saskrūvētajiem riteņiem un konkrētu mērķi – nobraukt 76km velobraucējiem pazīstamajā Sella Ronda. Tiesa gan svētdien uzzināju, ka tas ir patiesībā tikai 51km garš, bet sīkāku informāciju variet aImageplūkot te: links. Mērķis man bija augsts un apņēmība liela, kas, jāatzīst, apstājās pie fakta, ka nekad neesmu braukusi tik augstos kalnos pie tik zema spiediena. Un 11km pastāvīgā kāpumā (kopā vairāk nekā 800m) mani pievarēja. Un tika izveidots jauns plāns – 22km piektdienā, sestdienā skrējiens pie tāda paša spiediena un svētdienas dienā pie visā pasaulē pieņemtās septītās dienas laiskošanās un nekā nedarīšanas, nobraukt visu apli. Tādējādi, saproto savu nespēju doties tālāk, es ieguvu divas stundas brīva laika apmēram 2100m augstumā savām nodarbēm, kamēr Lothar pavizinās pa tālākiem “apļa” ceļiem.

Es, ar visu riteni padusē, uzrāpos līdz visaugstāk sasniedzamajam punktam līdz zāle un “haikošanas” taciņa pārvērtās klintī, un pavadīju lielisku laiku ar foto kameru, svaigu gaisu un pati savām pārdomām. Pat spiediena radītā galvas griešanās neapturēja no smaida radītām pārdomām un atbildēm par turpmāk dzīvē darāmo. Es nezinu, vai tie bija Alpu govju zvaniņi, kas piekarināti to kaklos, vai arī zemāk esošo itāļu skaļās balsis, bet skaidrs bija viens – dzīve vēl joprojām ir pārāk īsa, lai mēs kaut ko gaidītu. Nav jēgas ķert pēc tā, kas nekad nepienāks un gaidīt to, kas vienkārši nekad nenotiks.

Galu galā, pienākot vakaram un paēdot kalorijām pilnas vakariņas, visi skaļi pateicām viens otram ar labu nakti. Taču drīz vien es pārtraucu iemigšanas klusumu, čukstot Jancim “es nevaru iemigt. Ir pārāk kluss.” Un taisnība vien bija – pēc divu nedēļu trokšņiem Modenā, kurā itāļi bļaustās līdz pat pieciem no rīta un astoņos no rīta tie jau urbj, skaļi sveicinās, tecina ūdeni utt., bija neiespējami aizmigt šajā Alpu klusajā paradīzē, kurā pat elpošana un sirdspuksti ir skaidri sadzirdami. Un visdrīzāk, ka tieši sirdspuksti un pa dienu atbildētie jautājumi mani aizveda pie tieši tādiem sapņiem, kādi tie bija – pilni skaistuma, laimes un drošības.

ImageSestdiena tika pavadīta lutinot manu ego. Kamēr puiši cīnījās Alpos (urrā un vēlreiz urrā Jancim par to, ka nepadevās un parādīja man jau sen zināmo faktu, ka viņš ir stiprāks, nekā pats domā!), es laiski aiztecēju uz pilsētas centru, lai neveiksmīgi pārliecinātos, ka šeit tuvumā tomēr nav pieejams internets, bet atlikušo pusdienlaika daļu pavadīju rakstot, sauļojoties un nodarbojoties ar absolūtām muļķībām, klusējot patīkamas 5-6 stundas. Sagaidot puišus un nododot atslēgas, devos visvairāk gaidītajā treniņā. 10km un stunda skrējiena turp un atpakaļ caur tuvākajām pilsētiņām, baudot kalnus, ūdenskritumus, renesanses laikā celto pili un nespējot noticēt, ka šāda tagad ir mana dzīve – kad piedzīvojumi ir kļuvuši par ikdienu un rutīna ir izkausta no manas dzīves. Es vēl un vēl esmu pateicīga visiem apstākļiem un notikumu sērijām, kas mani vismaz sešu gadu garumā noveda pie lēmuma aizbraukt un izbaudīt savu dzīvi. Šis galu galā bija mans skaistākas dzīves skriešanas treniņš!

ImageUn visbeidzot šorīt, pēc bezmiegā pavadītas nakts starp domām un skaļā negaisa radītiem trokšņiem, dzerot rīta kafiju, biju beidzot sagaidījusi svētdienu un atkal-tikšanos ar savu mīļo, melno karbona skaistuli. Lai neatkārtotu piektdien veikto ceļa ceturtdaļu, nolēmām doties pretējā “apļa” virzienā un piedzīvojums starp četriem posmiem, kuros ir 4 augsti kāpumi un 4 tikpat stāvi nobraucieni, varēja sākties! Lēnā garā, adaptējoties spiedienam (kuru beigās vispār vairs nevarēju just. Un te nu man jāpiebilst, ka biju pārsteigta, ka mans ķermenis tik ļoti izjūt augstuma izmaiņas), stiprināju ne tikai kājas un savu izturību, bet arī savu iekšējo spēku neapstāties un turpināt. Pa ceļam iepazināmies ar diviem vācu riteņbraucējiem, kuri ar saviem MTB, izbraukā visus iespējamos interesantākos riteņbraukšanas ceļus, rumāni, kurš lietus nomākts apsvēra domu griezties apkārt un pārtraukt ceļu (jā, ceļa laikā 2 reizes izjutām 2000m augstumā skaļo negaisa balsi un vienu no četriem posmiem veicām lietū un vējā), kā arī pāris Alpu gotiņas. (Žēl, ka Jancis nebija klāt, no metra attāluma it īpaši bija saskatāma viņu kāju garuma atšķirības, kurām viņš vēl joprojām nav man noticējis.) Bildē ir iespējams iegūt mazu priekšstatu par to, kādi līkumi ir braucot augšā un lejā no kalniem un to, cik burvīgi ir lūkoties pa labi un pa kreisi, lēnā garā minoties augšup. Šis konkrētais ceļa posms bija 8km garš un 800m augsts.

Image

Un te nu es esmu. Absolūti apmierināta par šodien paveikto (62km Alpos), mazliet stīva gan, jā. Bet gluži tāpat kā pēc Nordea pusmaratona un sāpošās kreisās kājas ikra, kas ieilga uz diviem mēnešiem patstāvīgās sāpēs, tā arī ne šovakar, ne rīt man smaids par paveikto netiks apslāpēts – ir gandarījums un ticība saviem spēkiem sportā. Tik vien, cik atlicis iemācīties spēt bez apstājas nopeldēt tālāk par 20m. (vēl 3,78km to go). Rīt gan savu melno kumeļu neaiztikšu. Domāju atkal par lēnu skrējienu starp Alpiem raksturīgās arhitektūras mājiņām un drīz (otrdien – 31.07)) jau jākrāmē soma par jaunu un jādodas Slovēnijas virzienā, no kuras ceļš tālāk vedīs caur Ungāriju, Rumāniju un Bulgāriju līdz manai sirdsmīļajai Turcijai.

ImageKamēr puiši skatās Olimpiskās spēles īpaši mazajā, pelēkajā televizorā, es esmu tieši šeit un uzlikusi datoru uz augšstilbiem, staipu kājas un vēroju, kā Alpi iepinas tumsā. Dzīve ir pārsteigums. Un es ceru, ka rīt nokļūšu bibliotēkā, kurā solās būt internets, un varēšu savā dzīves baudā dalīties arī ar Jums.

Atceramies par to lielo karoti. Un Karlsona slaveno izteicienu: labāk astoņas kūkas un viena svecīte. Jāsvin!

29. jūlija vēls vakars. Mans dators. Un vecais, labais Microsoft Word.

Advertisements

Autors:

I dream of a better world where chickens can cross the road without having their motives questioned.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s