Ir skaistu notikumu diena un bez liekiem pārsteigumiem ir pavadīta otrā diena Rumānijā. Šī valsts sāk lēnām apburt vairāk, nekā to reiz izdarīja Bulgārija un pēc tam arī Turcija. Redz, Rumānija ir apveltīta (vismaz tās rietumu daļa) ar haotiksu mieru. Kā tas ir? Tas ir tā, ka viņiem dzīve notiek palēninājumā, bezssteigā. Viņi smēķe savas cigaretes (viņiem vēl nav pieņemts likums par smēķešanas aizliegumu telpās un publiskās vietās) pie savas kafijas tases vai restorānā, mielojoties ar picu, smejās un nesteidzas ne stresot, ne skumt. Taču tajā pašā laikā viņi neievēro pussabrukušās mājas un netīrību uz ielām, joko par savu politisko iekārtu, kurā prezidents un parlaments ir absolūti oponenti, nebrīnās par caur pagalmiem lidojošu helikopteru, izliekas neredzam pa ielu jājošos pajūgus ar zirgiem, kā arī skaļi nerunā par acīmredzamo – prostitūciju uz ielām. Viņi ir laimīgi par dzīvi tādu, kāda tā ir un savā latīņu izcelsmē runā valodā, kas skan kā dziesma, un ar savām brūnajām acīm pauž sirsnību un labklājību.
Tāpēc šobrīd esmu ierauta tādā pusaizmiguša bērna mierā. Taču pats ceļš līdz šejienei nebija nemaz tik miera pilns. No Alpu idilles devāmies caur Itālijas Ziemeļiem, līkumojot pa kalniem un baudot visas Alpu piedevas – Jancis vēdera griešanos uz asajiem kalnu līkumiem, bet es nebeidzamas galvassāpes mainoties kalnu augstumiem. Taču jūlija beigās, šķērsojot Austriju un sasniedzot Slovēnijas pilsētu Maribor, bijām sasnieguši 11 apceļoto valstu atzīmi. Diemžēl svinībām neatlika laika, jo, beidzot pieklūstot internetam, konstatējām, ka mūsu Jaunzēlandes vīzu izskatīšana ir iesaldēta un netiks turpināta, kamēr neiesniegsim sertifikātus, kas pierādītu, ka mums nav tuberkolozes. Izklausās vienkārši. Bet ne tik ļoti, ja tiek dotas 15 dienas, iespēja zaudēt iemaksāto naudu, kā arī specializēts saraksts ar tikai pāris dakteriem, kas spēj veikt šo procedūru. Tuvākā pilsēta ar pareizo profesionāli bija Austrijā. Taču, “pateicoties” Austrijas vasaras brīvdienu periodam, ieguvām iespēju doties absolūti pretējā virzienā no plānotā (bijām tik ļoti priecīgi būt jau Slovēnijā, soļa attālumā no Ungārijas un pēc tam Rumānijas) un devāmies uz Vāciju. No rīta mums tika pateikts laiks (plkst.15:00), līdz kuram mums bija jāizbrauc no Slovēnijas, jāšķērso visa Austrija un jāiekļūst sastrēgumiem bagātajā Minhenē.
Bet galu galā paspējām nokļūt gan klīnikā, gan safotogrāfēt rentgenus, gan sagaidīt ārsta sertifikātu par to, cik veseli esam. Gan arī no ielas ieiet ofisā un palūgt, vai varam visus dokumentus ieskanēt, lai pēc tam vēl meklētu pastu, no kura gan elektroniski, gan aplokšņu veidā izsūtītu mūsu pierādījumus tuberkolozes neesamībai. Tādējādi no savas puses esam izdarījuši visu, lai pabeigtu vīzas iegūšanas procesu. Vairs tikai jāgaida atbilde un labās ziņas. Un tad līdz ar zaļo gaismu, šķiet, ka ap oktobri mēs varētu iekārtoties manā sapņu zemē.
Pēc tam nekas nemainījās – ceļš bija vienmērīgi piedzīvojumiem un pārsteigumiem pilns. Sākot ar nepareizo autobāņu ceļa mērojumu vismaz 100km attālumā un beidzot ar pēcpusdienas, nakts un rīta gaidīšanu kādā no Vācijas benzīntankiem, kopā ar diviem 20-gadīgiem, visnotaļ nepieklājīgiem, bet dzīvi baudošiem franču jauniešiem. Taču līdz ar veiksmi citā benzīntankā, uz Vācijas – Austrijas robežas, mēs iesēdāmies Rumāņu mašīnā, sarunājot, lai mūsu turpat jauniepazītās vācu meitenes, kas dodas uz Budapeštu, iesēdina savu draugu mašīnā, un atkal jau tikai šķērsojot Austriju, pieskaitījām savā apceļoto valstu saraksta vēl 2 valstis – Ungāriju un Rumāniju.
Pēc rūpīgas pasu pārbaudes (jā, Rumānija nav Šengenas zonā) tikām atstāti pierobežas pilsētā Oradea, kur atradām vietu, kas starp vidēji lielu tumsu, mazām laternu gaismām un blakus esošo balto, izkāmējušo zirgu, atgādināja parku. Pie sevis nosmejoties, ka rītdien varēsim pārsteigt paši sevi ar apkārtējo skatu dienas gaismā, uzcēlām telti un pat necenšoties īpaši maskēties, iemigām pārguruši no garā ceļa.
Cēlāmies ar tipiski šādām situācijām piemēroto ieradumu – tiklīdz atver telts “durvis” tā vienmēr gadīsies kāds, kas tieši tajā mirklī iet garām. Noķiķinājām, ka cilvēki šajā ceļa posmā noteikti dodas sestdienas pastaigās, bet negaidījām turpmāko: no nekurienes uzradās jauna meitene, turot rokās bērnu vienos pamperos. Noplūcot palielāku zaru no koka, viņa, izvēloties brist pa zāli, nevis taku, kaut ko skaļi kliegdama pagāja ātri mums garām. Tas bija atvieglojums redzēt pēc tam, ka meitene nav jukusi, bet taču nāca arī kā pārsteigums – pēc neilga brīža mums garām soļoja brašs aitu bars, tā pati kliedzošā meitene un slinks suns, kas noteikti nebija atnācis ganīt aitas, bet gan, luncinot asti, pabaudīt sestdienas sauli. Brokastu laikā, atrodoties tuvu ceļam, varējām vērot zirgus, vedot savos ratos čigānus un viņu šā brīža aktuālāko iztikas avotu – arbūzus. Un kļuva skaidrs – šī valsts būs pārsteigumiem pilna un pietiekoši eksotiska, lai (idejiski) esot Eiropā, mēs patiesībā sajustos kā pavisam citā pasaulē.
Tā kā, pateicoties manām dienām Sporta kompleksā “Ķeizarmežs”, es satiku tur vairākus cilvēkus, ar kuriem vēl joprojām uzturam kontaktus, mūsu sestdienas dienas mērķis bija nokļūt pilsētā Timisoara, kurā dzīvo mans labs paziņa Adrian. Adrian jeb Adi tik sastapts “Ķeizarmežā” makšķerēšana pasaules čempionāta laikā, kad visam kolektīvam par pārsteigumu uz nedēļu sporta komplekss pārvērtās nevis par futbolistu mājām, bet gan par makšķernieku notauvošanās vietu. Kā tagad atceros, ka toreiz pastaigājoties pa Mežaparku, es izteicu, ka noteikti aizbraukšu uz Rumāniju apciemot viņu un Drakulu. Saldi nosmējāmies par valstu stereotipiem un to, ko cilvēki sagaida cits no cita. Un neviens pat negaidīja, ka pēc diviem gadiem es patiešām ieradīšos viņa pilsētā, viņa mājā un meklēšu ceļu uz Drakulas pili.
Tā nu mēs esam atraduši mieru Adi mājās. Vakardien kopā ar viņa draudzeni apstaigājām pilsētu, paklausījāmies simfoniskā orķestra koncertu, baudījām vīnu pilsētas skvērā kopā ar vēl vienu viņa darba kolēģi un saņēmām dzīvokļa atslēgas ar teikumu “palieciet, cik ilgi vien nepieciešams”. Šodien no rīta bijām palūkoties tenisa spēli starp Adrianu un viņa draugu. Arī man bija tas prieks pāris minūtes paspēlēt un no iesākuma badmintona spēlēšanas patiešām attīstīt savas “prasmes” un spēt vairākas reizes pēc kārtas saspēlēties ar pretinieku. Vakara daļu pavadījām picērijā un pēc tam brīvdabas kino Franču/Beļģu animācijas filmā par žirafes un afrikāņu bērna draudzību – “Zarafa”. Filma bija franciski un ar rumāņu subtitriem, bet līdz ar kustīgo bilžu pārmaiņām, viss bija viegli saprotams un filma savā jaukumā lika aizdomāties par ciešajām draudzības saitēm man apkārt, par laimes dalīšanu, attiecībām, kā arī sailgoties pēc vecākiem.
Bet dzīvi ir jādzīvo arī tad, ja skumsti pēc kāda. Šie būs pirmie Ziemassvētki bez mammas šiverēšanās pa virtuvi, bez Riņķīšu tradīcijām attiecībā uz egles meklēšanu, egles pušķosanu un dāvanu izdalīšanu, esot visiem kopā. Es noteikti ilgošos māju smaržas, vecmammu smieklu, tēta mūzikas izvēles un karstvīna ar piparkūkām. Man pietrūks tā sirds klusuma, kad esmu mājās.
Par katru laimi ir jāmaksā sava cena. Un es šobrīd dzīvoju egoistiskā un vienpatīgā dzīves baudīšanā. Es lidoju augstāk par zemi un neesmu gatava vēl šķirties no savas brīvības visās dzīves jomās. Ap otrdienu/trešdienu atkal sapakosimies, dosimies Drakulas meklējumos, aplūkosim Donavas deltu Rumānijas Austrumos un Dienvidaustrumos, un, izbraucot cauri Bulgārijai, dosmies lutināt manu dvēseli Turcijas un Stambulas dullībās.
Visu šo procesu starp raktīšanu, atcerēšanos, neskaitām pauzēm ūdens dzeršanai un veldzes meklējumiem pat nakts karstumā, esmu kaut kā beigusi kopā ar šo dziesmu. Klausies un baudi. Un lai skaista Tava diena!
es nezinu kur 